Fotomeistars Māris Kreitenbergs gatavojas personālizstādei «Mazdārziņu etīdes». Pagājušajā vasarā fotogrāfs dokumentēja Lepšu mazdārziņu kopēju ikdienu. Mārim tā bija radoša ekspedīcija. Vairākas reizes nedēļā viņš ar velosipēdu no savām mājām Gailīšu pagastā devās uz Bausku, lai fotografētu dārziņu īpašniekus ierastajā vidē.
Iedvesmu rod Latgalē
Lepšu mazdārziņi atrodas Bauskas nomalē starp Elejas šoseju un Ziedoņu ielu. Lielākā daļa dārzu ir pamesta jau sen, taču īpašnieki, kuriem zemes darbi ir siltās sezonas iemīļotākais vaļasprieks, aizaugušajā ainavā izveidojuši ar lielu mīlestību un gādību iekoptas oāzes. No vairākus hektārus plašās mazdārziņu teritorijas Māris izvēlējās sektoru, kas atrodas netālu no Bauskas robežzīmes.
Fotogrāfs stāsta: «Es meklēju jaunas idejas. Nevar taču visu laiku iemūžināt skaistas ainavas! Impulss 2015. gada vasarā radās Latgalē, kad mēs, vairāki Bauskas fotogrāfi, piedalījāmies Rēzeknes novada domes rīkotā fotoakcijā, lai sabildētu novada pagastu ļaudis viņu ikdienas gaitās. Šajā plenērā piedalījās ap 70 fotogrāfu. Mūs sadalīja četrās grupās. Katra devās uz konkrētiem pagastiem. Mums izsniedza kartes, lai varētu orientēties nepazīstamā vidē. Ik rītu gājām uz viensētām un ciemiem. Mani pārsteidza latgaliešu atvērtība, lielā interese par akciju, vēlme iesaistīties.»
Pārradies mājās, Māris līdzīgu ieceri nolēmis īstenot Bauskas novadā. Droši vien daudzi gribēs zināt, kādēļ viņš izvēlējies Lepšu mazdārziņus. M. Kreitenberga skaidrojums: «Mani allaž ir interesējušas izzūdošas vērtības. Tādi ir privātie dārziņi, kas atrodas patālu no pilsētnieku dzīvokļiem. Mazo zemes gabaliņu kopšana un lološana ir sena tradīcija, kas mantota no senčiem. Mūsu laikmeta jaunā paaudze to uzskata par dīvainu arhaismu. Viņi nesaprot, kāpēc jāpūlas, ja lēti un izdevīgi var iepirkties tirgū vai aizbraukt pēc dārzeņiem pie pazīstamiem zemniekiem. Racionālais aspekts mazdārziņu kopēju domāšanā nepavisam nav noteicošais. Šeit dominē gluži citi faktori – zemes mīlestība, prieks par darba rezultātu, tradīcijas saglabāšana.»
Tikai vecākā paaudze
Ierodoties dārziņu teritorijā, fotogrāfs vispirms novērtēja situāciju. Sākumā aptaujāja zemes kopējus, lai varētu pārliecināties, kuri saimnieki ar Māri vēlas sadarboties fotosērijas veidošanā. Zemgalieši nav tik pretimnākoši kā latgalieši. Kā jau Māris bija domājis, daudzi atteicās no bildēšanās, un fotogrāfs to respektēja. Toties ar pārējiem visas vasaras garumā viņam izveidojās sirsnīgas, uzticēšanās pilnas attiecības. Daždien sarunas par dzīvi aizņēma daudz vairāk laika nekā fotografēšana.
Māris atzīst: «Man patīk strādāt vienatnē. Tad nekas nenovērš uzmanību, varu labāk koncentrēties. Lepšas izvēlējos arī tāpēc, ka nebija tālu jābrauc. Man nav mašīnas, pārvietojos ar divriteni vai kājām. Mans galvenais uzdevums bija nevis ainavas, bet cilvēku fotografēšana darbībā. Dārziņu kopējas ir gandrīz vienīgi vecākās paaudzes sievietes. Savā vasaras ekspedīcijā satiku tikai pāris vīru un dažus jaunus cilvēkus. Kļuva skaidrs, kādēļ Lepšās ir tik daudz pamestu dārzu –, kopējiem aizejot citā saulē, tradīcijai vairs nav turpinātāju. Reizēm mani pārņēma skumjas un nostalģija.»
Mundras un stipras sievietes
Māris ar apbrīnu vērojis dažas enerģiskas dāmas, kuras spēj visu – gan uzrakt zemi, gan uzcelt siltumnīcu, gan ražu nogādāt mājās ar ratiņsomām, katru dienu mērojot daudzus kilometrus. Uz Lepšām dārzu kopēji iet kājām, brauc ar velosipēdu, izmanto arī piepilsētas autobusus. Par grūtībām neviens nav sūkstījies, gluži pretēji. Kāda nu jau 80 gadus veca dārzkope priecīgi iesaukusies: «Dārzs ir mana terapija! Ja sevi nenodarbinātu fiziski un tik daudz laika nepavadītu svaigā gaisā, jau sen būtu slima un nevarīga.» Kopējiem vislielākās raizes sagādā zagļi. Atnākot uz dārziņu un ieraugot, ka ražu jau novākuši sirotāji, daudziem iesāpas sirds.
Dažus kadrus Lepšās Māris fotografēja arī ziemā. Bez cilvēkiem tās ir grūtsirdīgas ainavas. Dārzu saimnieki, kuri aktīvi sadarbojās ar fotogrāfu, jau tagad interesējas, kur un kad izstādi varēs redzēt. Autors skaidro, ka neparastā kolekcija šopavasar tiks eksponēta Bauskas kultūras centra mazajā zālē. Attēli, kuru skaits tuvojas simtam, jau ir nokopēti. Pašlaik Māris Kreitenbergs, konsultējoties ar profesionāliem izstāžu iekārtotājiem, šķiro kolekciju un izvēlas fotogrāfijas eksponēšanai.
