Moderno tehnoloģiju attīstība dzen mūs kļūt vienmēr pieejamiem. Nemitīgā «būšana vados» kļuvusi par atkarību, kas nopietni jāārstē, jo apdraud nācijas nākotni.
Potenciālo sirdzēju lomā nonāk arī gados vecāki cilvēki. Radu ballīte lauku klubā, nostūrī, kur jābrauc caur mežiem, pāri pļavām. Viesu vidū nav nedz premjerministres, nedz aizsardzības vai iekšlietu ministra. Uz jubileju ieradušies ikdienas profesiju pārstāvji, kuri pelnījuši romantisku atpūtas vakaru. Muzikants izziņo deju dāmām, un kundze, vītušo jaunību noslēpusi zem kosmētikas «maskas», gluži kā skolas laikā pakniksē sirma kunga priekšā. Sarauktajā pierē paslēptais drūmais skatiens pievēršas traucētājai, tad skumjās acis paveras viedtālrunī. Kungs to maigi noglāsta, ieslidina kabatā un dodas nest vīrieša nastu. Dejas laikā viņš ik pa laikam atlaiž roku no sievietes gurna un pieskaras sānu kabatai. Vai tur nevibrē?!
Dailes teātrī aktieri ar skaļām replikām un žākstīšanos cenšas pievērst skatītāju uzmanību izrādes notikumu komiskajai gaitai. Blakussēdētājas somiņā jaušama klusa sanoņa. Skatītāja daļēji paklausījusi norādījumam – tālrunim izslēgusi skaņu. Taču neatbildēt nedrīkst. Sieviete ceļ telefonu pie auss un, lai laukos atstātais laulenis sadzirdētu, it kā čukstus komandē: «Tikko izslaukto pienu lej baltajā kannā un aiznes uz pagrabu, bet rīta slauciens lai paliek gaitenī! Uz pagrabu, nevis uz pagalmu!» Rīkojums tiek atkārtots uzstājīgāk un nepārprotamāk. Komēdijas virpulī šī replika īsti labi iederas, un aktieri pat nenošķir, ka zāles vienā stūrī ļaudis smejas nevis par viņu varoņu likstām, bet pienkopības problēmu risinājumu kādā lauku viensētā.
Tehnoloģijas mūs vairs ne satuvina, bet nošķir citu no cita, no apkārtējās dzīves. Esam nonākuši tik tālu, ka pirms aizmigšanas gultā jaunie cilvēki glāsta nevis viens otru, bet savus viedtālruņus. No rīta pamodušies konstatē – nebūs mums Latvijā par vienu «bebiku» vairāk… Diemžēl.
