Pirms jaunās tūkstošgades daudz spriedām un sapņojām par to jauno, kas mūs gaida, un kā jaunajā laikmetā ieiesim. Jau aizskrējuši divdesmit gadi, un atkal gluži pievilcīgs skaitlis ievedis mūs jaunā, gaidu un cerību pilnā gadā. Vai bijis laika padomāt un vētīt? Gan jā, gan nē.
Vienas domas saistās ar Latviju un simtgades atskaņām, jo vēl ik pa brīdim «iezvanās» notikumi, kam stipri pamati likti pirms simt gadiem. Vairāk un biežāk nācies domāt par tā laika kara cenu un šodienas miera vērtību.
Citas domas rosās ap sevi, saviem tuvākajiem un arī uz mūžu zaudētajiem cilvēkiem. Tās ir pārdomas par to, ko dodam cits citam un kādi patiesībā esam mūsu steigas un paviršību pilnajā ikdienā. Neviļus atceries satiktos cilvēkus, kurus izdevies iepazīt nedaudz tuvāk, un saproti, kādas neatklātas un skaistas pasaules ir mums līdzās; cik dāsnas ir viņu sirdis, siltas dvēseles un gaišs prāts. Cilvēks ir kā noslēpumaina sala, kurā vari maldīties un pēkšņi atklāt ko pavisam neparastu un sev tuvu. Vienlīdz svarīgs kļūst gan līdzīgais, gan atšķirīgais.
Vai nu nezinām, ka «dodot gūtais neatņemams», bet vai spējam un protam cits citu pasaudzēt un pasargāt – nesavtīgi, bez nosacījumiem? Nav taču mums lielāku vērtību līdzās. Ieklausīsimies, vai kāda čuksti jau nav kliedziens! Pasniegsim roku un pieliksim plecu, pirms kādu piemeklējis izmisums un bezcerība! Vismaz centīsimies. Arī ārpus labdarības akcijām.
Vispareizāko laiku un vērtības rāda tas pulkstenis, kas tikšķ katrā no mums. Uzticēsimies tam vairāk, un dzīve varbūt kļūs par kādu minūti, stundu un dienu skaistāka un bagātāka.
