Dienas vidus karstā saule. Strazds aiz loga. Jaunās zāles smarža. Gaišie vakari un maģiskais pilnmēness. Man ļoti patīk Kristus augšāmcelšanās svētki šajā mēnesī. Tad sevišķi spilgti izjūtu latviešu patieso saikni ar dabu. Krāsojam īstas, nevis plastmasas olas. Plūcam sīkus zariņus, ziediņus, olas vārām iepriekšējās vasaras kaltēto augu tējās. Bērniem par prieku tās ieguldām sūnu ligzdiņās vai noslēpjam dārza zālienā, zem ogu krūmiem.
Tomēr šis pavasaris ir citāds. Mēs nesaprotam un droši vien ilgi netiksim skaidrībā par iemesliem, kāpēc pasauli ir piemeklējis agrāk nezināmas slimības posts. Man gribas veikt inventarizāciju savās domās, apzinātās un neapzinātās darbībās. Sāku saudzīgi, pamazām atminoties savus pārkāpumus pret dabu, attiecībām ar Dievu un cilvēkiem.
Zinu, ka ar saudzīgumu nepietiks – vajadzīgs kā ar ķirurga nazi veikts sāpīgs grieziens. Kristietībā tā ir patiesa grēku nožēlošana. Tagad ir īstais laiks. Tāpēc, ka ticīgos un neticīgos visā pasaulē pašlaik nomāc līdzīgas domas, visi meklē atbildes uz jautājumu, kas notiek mūsos un ap mums. Vajadzētu pieslēgties esības «cietajam diskam», bet mums tas ir aizslēgts.
Pēc ilgas pauzes sameklēju konspektus, ko rakstīju teologa Jura Rubeņa kristīgās meditācijas nama retrītos Lūžņā. Šķita, ka lekcijas viņš ir lasījis nupat, šajās kolektīvās pašizolācijas nedēļās. Negribu lasītājus apgrūtināt, bet vienu teikumu citēšu: «Īpašos mirkļos pieredzētie apziņas īpašie stāvokļi bez smaga, neatlaidīga iekšējā darba nekļūs par cilvēka attīstības līnijām.» Nu re – mana laipošana ar saudzīgo grēku nožēlošanu izgaist kā pieneņu pūka!
Bet svētku priekam jāļaujas. Lielās ģimenēs joprojām valdīs kopības izjūta, bet citiem tā nezudīs, ja sapratīsim – viss ir viens; esam vienoti ar Radītāju, pasauli un ikvienu dzīvību. Pat ar strazdu vai zāles stiebru.
