Neprātīgais globālais skrējiens apkārt zemeslodei skarbā veidā ir apturēts. Mūsu pilsētu, pagastu, ielu festivālu un pat ikdienišķu notikumu publiskā svinēšana jeb svētku «atstrādāšana» apstājusies.
To kvalitāte visbiežāk tika mērīta ar apmeklētāju skaitu, kā gan citādi novērtēt masu pasākuma lietderību? Arī darbu un pienākumu steiga rimusi, bet tie, kam ir iespējas strādāt, to, iespējams, dara vēl drudžaināk.
Visgarākā Klusā nedēļa atnākusi krietni agrāk nekā parasti un ievilkusies līdz nezināmai dienai. Esam atstāti vieni uz šaurās laipas pāri dzīvības un nāves aizai… Vieni ar atbildību par to, vai egoistiskas rīcības dēļ tajā neiegrūdīsim savus tuvākos, paši varbūt izdzīvodami vai pat palikdami sveiki un veseli.
Radioraidījums «Kultūras Rondo» nesen atkārtoja interviju ar Leonu Briedi. Viņš teica apmēram tā: «Jābūt stiprākam par sevi pašu. Tā ir visa dzīves gudrība, bet atzīt savu vājumu spēj tikai stiprie.» Turpinot šo domu – vai mēs esam un gribam būt tik stipri, lai apzinātos savu vājumu un vienlaikus savas patiesās spējas to pārvarēt? Vai apjaušam, cik mums vēl augt un augt? Ko mums un teju pusei pasaules iedzīvotāju grib pateikt šis fiziskās distancēšanās laiks? Esiet ar sevi un iepazīstiet sevi! Esiet ar tuvākajiem, iepazīstiet un ieklausieties viņos! Esiet pateicīgi tiem, ar ko ikdienā esat kopā, saudzējiet un mīliet viņus!
Ikviens šajā laikā saklausīs ko citu, atšķirīgu, jo laiks ir ārkārtīgi provokatīvs – vieniem tā ir iespēja atklāt vislabāko un cēlāko sevī, nesavtīgi palīdzēt, riskējot ar dzīvību, citos tas uzvandīs naida un ļaunuma duļķes, taču arī tās norims.
