Putni Iecavas novadā. Te dzīvo lielā gaura – zivēdāja
Iecavnieks Rolands Linejs ir iemūžinājis fotogrāfijās lielo gauru. Kā atzīst ornitologs Viesturs Ķerus, pa gabalu varētu domāt, ka tā ir liela, balta pīle ar melnu vai mātītei – brūnu galvu. Tomēr izrādās, ka ir vairāk atšķirību.
Lielā gaura jeb latīniski «mergus merganser» no pīlēm atšķiras ar knābi. Pieejot tuvāk, redzams, ka lielās gauras knābis nav «pīliski» plakans, bet gan šaurs, ar āķīti galā un sīkiem zobiņiem gar malām. Zinātnieki šo putnu gan ierindojuši vienā dzimtā līdz ar pīlēm, zosīm un gulbjiem, tātad par spīti atšķirībām izskatā un nosaukumā gauras un pīles tomēr ir radinieces.
Taču knābis, kā jau tas putniem pieņemts, liecina par to, kādu barību šis putns izmanto. Un ko gan varētu ēst ūdensputns, kam knābis acīmredzami domāts kaut kā kārtīgai saturēšanai? Protams, zivis! Lielā mērā no tā, ko putns ēd, arī atkarīgs, vai tas var pārlaist ziemu Latvijā, vai jādodas barības meklējumos uz siltajām zemēm. Tā kā zivis ziemā nekur neaizlido, arī lielā gaura var pārziemot šeit pat – jūrā un neaizsalušos iekšzemes ūdeņos. Patiesībā ziemā lielās gauras Latvijā sastopamas vairāk nekā vasarā, ligzdošanas laikā.
Pavasarī, kad daļa šeit pārziemojušu gauru aizceļojušas tālāk uz ziemeļiem, šeit palikušās meklē ligzdošanai piemērotu dobumu. Lielam putnam vajadzīgs krietns dobums, tāpēc reizēm lielajai gaurai piemērotu ligzdošanas vietu iznāk atrast visai tālu no ūdens. Turklāt izvēlētais dobums var būt arī visai augstu kokā.
Šajā dobumā tiek izdētas četras līdz pat 15 olas. Kad aptuveni pēc mēneša izšķiļas mazuļi, tie uzskatāmi demonstrē, ka ir ligzdbēgļi – lec laukā no dobuma un dodas līdzi mātei uz kādu upi vai ezeru, kur mātītes uzraudzībā paši sāk gādāt barību. Mātīte pa šo laiku ir kļuvusi par vientuļo māti, jo tēviņš ir devies prom. Vairāku perējumu mazuļi var apvienoties vienā «bērnudārzā».
