Pavasarī ne puķi, ne lapu, ne zāli apturēt nevar. Dūc, sīc un čiepst visās malās. Visi raujas pretī saulei, lai cik tā varbūt dažkārt skopa. Pavasaris nav apcerīgs – tas labāk piestāv rudenim. Pavasaris mūs priecē ar savām trakulībām un ziedu burzmu, kurā pēdējos gados ne viens vien ar savu krāšņumu tiecas apsteigt klasisko laiku un izplaukt agrāk.
Mums ir iespēja īsā laika sprīdī nokļūt gan iemīļotā sēņošanas vietā, upes vai jūras krastā, un tā ir liela dabas dāvana. Vai to pa īstam apzināmies?
Lauku ainavas fonu jau labu laiku nomainījuši citi trokšņi… Pievakares klusumā tik reti dzirdami govju saucieni pēc savas saimnieces, tā vietā ar varenu spēku īd zāles pļāvēji. Nesen, šķiet, medijos dzirdēju komentāru, ka cilvēks, kurš ieradies laukos ar vēlmi baudīt vakara klusumu, jūtas dziļi vīlies, saklausot šo griezīgo pretstatu. Pats sācis meklēt iespēju iegādāties visparastāko izkapti, lai zāli pļautu, kā izsenis tas darīts. Tā strādāja citā gadsimtā. Tad pļāvējs varēja laikus pamanīt arī irbītes ligzdu vai aizmigušu zaķēnu.
Lauku dzīvesveids ir mainījies, un tas ir saprotami, pasaule nestāv uz vietas. Mūsu tautā tik dzīvs vēl ir «dabas bērna gēns», kā reti kur Eiropā. Varbūt tāpēc daudzi, kaut arī iestiguši darbos, sīksti turas pie lauku dzīvesveida, iztur un nepadodas. Lauki, dārzi un retie ganāmpulki to kopējiem nedod miera ne brīdi. Mazās un vidējās saimniecībās joprojām netrūkst arī roku darba. Prieka mirkļi par paveikto ir īsi, jo arvien jāsteidz nākamie darbi, kas gaida garu garā rindā.
Lai tiem, kas labi pazīst darba sūrumu un steigu, pietiek spēka ne tikai visu paveikt, bet arī izbaudīt mirkli, kad vaigam pieglaužas ziedošs ceriņzars!
