Mazpilsētā grūti ko noslepenot
«Pilsētiņa maza, maza..» ar šiem vārdiem sākas dzejnieka Aleksandra Čaka dzejolis, kas veltīts kādai Zemgales mazpilsētai. Pie mazajām pieskaitāma arī pašu Bauska. Ja ne pēc vārda, tad pēc vaiga gan mēs viens otru savā «piņģerotajā» miestā zinām, apslēpt te kaut ko ir pagalam grūti. Arī kovidslimnieki, kas kopējā statistikā parādās vien kā bezpersonisks skaitlis, te no mutes mutē iegūst gan dzimumu, gan vecumu, gan ģimenes piederību.
Kad valsts institūcijām jautāju pēc informācijas, lai precizētu, vai saslimšana konstatēta pilsētā vai novadā, vai sasirdzis jauns vai vecs, vīrišķis vai sievišķis, vai slimības gaita viegla, vidēja jebšu smaga, atbildēts tiek, ka šādi dati netiks sniegti, kā arī piekodināts, ka datu aizsardzības regula sargā arī jaunatklātā koronavīrusa pacientus. Ģimenes ārstiem vaicājot to pašu, norādīts līdzīgi – sensitīva informācija, un ne kripatas no tās žurnālistiem nepienākas.
Taču pilsētiņa maza, maza, un «kovids» arī manās acīs iegūst konkrētu seju, pat ne vienu, bet vairākas. Vienai no saslimušajām personām prasot, vai nojauš, kā tik slepenotie dati ieraudzījuši saules gaismu, tiek pieļauts, ka akmens metams medicīnas darbinieku lauciņā. Vēl pašai personai nesaņemot atbildi, vai tests ir pozitīvs vai negatīvs, tā saņēmusi ziņas telefonā ar izprašņājumiem, kā tad kaite nogrābstīta un kādas nu ir sajūtas. Re, kā – izrādās jaunumiem teju gaismas ātrums! Paziņa gan atteic, ka mūsdienās vairs nekas nepārsteidz un no negodprātības pasargāts nav itin neviens. Arī taisnības meklēšana esot lieka, jo īpašos «laimes hormonus» neražos. Krietni vārdi, nodomāju pie sevis, un varu vien apbrīnot, ka tik ātri krupis ir norīts un neglaimojošā situācija pārvarēta ar vēsu prātu. Nenoliedzami, lielpilsētā paliktu neidentificēts un sabiedrības starmešos nenonāktu, ja vien pats sociālajos tīklos par to nestāstītu, taču mazpilsētai ir savi likumi un tikumi…
