Lai
cik sapņainas būtu mūsu vēlmes gadumijā un ciešas apņemšanās tās visas
īstenot, vienam gadam aizejot un citam atnākot, saprotam, ka tikai mūsu
pašu darbs, centība un neatlaidība dos cerētos augļus. Vienalga, vai pie
neveiksmēm vainojam dzīvnieku pasauli un aizejošā gada ķīniešu
horoskopa valdnieci žurku, vai tagad ceram uz «laimes nesēju» un cīņas
spara pilno vērša gadu. Spēka avots esam mēs paši un spēka avots ir arī
stāsts par stipriem cilvēkiem Latvijas laukos.
Lauris
un Andra Mediņi Vecumnieku novada Bārbeles pagasta «Kalējos» ir
iedzīvojušies un saimnieko kopš 2014. gada. Andra ir pedagoģe – vizuālās
mākslas skolotāja Skaistkalnes vidusskolā. Ģimenē aug trīs dēli:
piecgadīgais Kristaps apmeklē pirmsskolas sagatavošanas grupu, viņš
patlaban gan mājās aizvada brīvdienas, Kārlim četri gadi, bet jaunākajam
– Haraldam – tikai pusotrs gadiņš.
Lauris 2012. gadā absolvēja
Latvijas Lauksaimniecības universitāti, apguva lauksaimniecības
inženiera specialitāti. Turpat Jelgavā saticis Andru, un abiem radies
jautājums, kur topošajai ģimenei veidot kopdzīvi – pilsētā vai laukos?
Lauris neslēpj, ka lēmums par labu laukiem sākumā prasīja vairāk
pacietības un izturības, nekā varēja gaidīt, jo bija izvēlējies smagu
nozari – gaļas liellopu audzēšanu.
Lauris
Mediņš atklāj: «Man laimējās, jo tēva Mārtiņa padoms un palīdzība
pirmajos gados bija izšķiroša. Sākumā dzīvošanai īrējām kādu lauku sētu,
jo nopirkt nevarējām. Taču drīz sapratām, ka dzīvot vietā, kas nav tava
pa īstam, ir tuvredzīgi. Pirmajā gadā nopirkām deviņas telītes, no tēva
aizņēmos traktoru, arī pirmos zemes hektārus iznomājām no tēva
saimniecības. 2014. gadā tomēr izdevās iegādāties «Kalējus» un vēl 26
hektārus zemes. Māja bija remontējama. No lopiņiem ienākumi niecīgi,
tikko varējām galus savilkt. Bet ne jau Latvijas laukos mēs tādi
vienīgie…»
Laura teiktais vēlreiz apliecina, ka laukos tiešām
paliek un iztur stiprākie – ar zemes mīlestību un «vērša spēku»
apveltītie. Viņš uzskata, ka jaunajiem šodien sākt savu biznesu kādā
lauksaimniecības nozarē ir gandrīz neiespējami, ja līdzās nav vecāku
morāla un materiāla atbalsta. «Kalēju» saimnieks atzīst, ka esošais
valsts atbalsts dažādu projektu veidā ir būtisks, bet arī tā saņemšanai
vajadzīgs zināms attīstības līmenis, kas atbilst dažādajiem nosacījumiem
un prasībām.
Patstāvīgai saimniekošanai visnepieciešamāko
Lauris Mediņš sāka gādāt, iesaistoties projektā, kas paredzēts jaunā
lauksaimnieka atbalstam un deva iespēju apgūt 40 tūkstošus eiro. Varēja
nopirkt savu traktoru un desmit telītes. Jā, jaunajam zemniekam ir arī
kredītsaistības, bez kurām neiztikt, ja grib straujāk attīstīties.
Saimniecības tehnikas parks šo gadu laikā ir papildināts ar vairākām
vienībām, tai skaitā divrotoru siena vālotāju un mazjaudas traktoru lopu
novietnes tīrīšanai.
Lauris
Mediņš stāsta: «Pašlaik saimniecībā ir 83 liellopi, bet domājam to
skaitu palielināt līdz 150, tāpēc kredītā tika nopirkta «Mežlīgotņu»
ferma, jo attīstībai nepieciešama jauna novietne. Ferma ir ļoti sliktā
stāvoklī, un nākas ieguldīt prāvus līdzekļus tās atjaunošanā. Daļa teļu
rudenī pārdoti, bet fermā vēl ir bariņš tirgus «kandidātu». No
saimniekošanas sākuma turam dažas septiņus līdz astoņus gadus vecas
zīdītājgovis, bet lielākais atdeves potenciāls tām ir trīs līdz sešu
gadu vecumā. Likvidējamās grūti nodot uz kautuvi, jo tas brīdis ir ļoti
īss, kad teliņš nav zīdāms vai govs nebūtu grūsna. Turklāt dzīvsvara
cena ir zemāka par vienu eiro… Daļu ganāmpulka esam apdrošinājuši.
Ganāmpulka ikdienas uzturēšana prasa savus izdevumus. Lai nebūtu ikdienā
jāuztraucas par dzīvnieku aizklīšanu, izveidots kārtīgs aploks, vadu
žogs trīs kārtās ar elektrību. Ja ganāmpulks pakļauts biežākai
pārdzīšanai, jārēķinās, ka tas var satrakoties. Pārvietot no ganībām uz
ganībām nav viegli, piemēram, pārdzīt pāri šosejai, – lopam par to ir
savs «viedoklis»». Īpaši pieradinātu mīluļu Laurim neesot, viņš dod
priekšroku «lietišķām attiecībām».
Pagājušajā sezonā iesācis pats
audzēt kukurūzu lopbarībai. Tā var efektīvi un intensīvi izmantot zemi,
jo iekoptu, brīvu platību, ko nopirkt, nav. Lopi arī labāk barojas, un
ēdināšanai nepieciešams mazāk laika. Kukurūza nav tipiska gaļas liellopu
ēdienkartē, taču augstvērtīga gan.
Ap 500 ruļļu skābsiena
pietiek gandrīz visu gadu, jo ganības ir ļoti ierobežotā platībā un, kā
jau iepriekš minēts, bieži pārdzīt arī sarežģīti. Pārsvarā šeit ir sētie
zālāji, ko cenšas regulāri atjaunot. Ne-pieciešamo daudzumu salmu, ap
200 rulonu, varot iegādāties no tēva saimniecības graudaugu ražas.
«Ar
bioloģisko lauksaimniecību nenodarbojamies. Šķiet, tajā par daudz
birokrātijas, un cenu politika pašlaik neattaisno tos laika resursus,
kas jāiegulda. Pēdējā laikā cenu kritums šai nozarē ir nopietns un liek
vairāk domāt par izdzīvošanu, nevis attīstību. Cenu kritums liellopu
izsolē sasniedz 30% salīdzinājumā ar «labajiem laikiem», kad visi
eksporta tirgi bija atvērti. Ar šādām cenām izaugsme nesanāk, jo
regulāri nepieciešama izejvielu iegāde, piemēram, rulonu plēves,
degviela, minerālbarība u. c. Izejvielu un materiālu cenas gadu gaitā ir
tikai augušas. Augstas cenas joprojām saglabājas vaislas buļļu tirgū.
Pagājušā gada nogalē iegādājos trīs gadus vecu vaislas bulli, kurš manā
saimniecībā atradīsies nākamos divus gadus un aizstās iepriekšējo bulli –
Sigurdu, ko avīzes fotogrāfs vēl paspēja nobildēt,» situāciju raksturo
L. Mediņš.
Jaunlopus realizējot liellopu izsoļu namā «Krasti»
Neretas novadā. Tā vadītājam var uzticēties. Kurzemē esošais izsoļu nams
ir tālu, un nav arī vajadzības to meklēt vai riskēt un eksperimentēt ar
uzpircējiem garāmbraucējiem. Latvijas jaunlopi aizceļo uz Eiropu, jo
pašiem tos audzēt līdz 500 – 700 kilogramiem ir nerentabli – ieguldījumi
ir pārāk lieli, un vidējam zemniekam šodien tas nav pa spēkam. Arī
sertificētās kautuves ir pārāk dārgas. Būtisks trūkums joprojām tas, ka
pašiem nav sava pārstrādes uzņēmuma, bet Eiropā cenas diktē milzīgais
trešo valstu piedāvājums, atzīst jaunais saimnieks.
Lauris Mediņš
nebūt nesūrojas par izvēli palikt laukos un strādāt lopkopībā – gaļas
liellopu nozarē. Vai kāds no dēliem turpinās tēva iesākto, tas,
viņaprāt, būs dēlu ziņā. Lauris uzsver: «Zemnieku sētā paaudžu maiņa
nekad nav bijis viegls jautājums, man par to varbūt pāragri domāt. Tomēr
daudz ko izšķir nevis uzspiests pienākums un pierunāšana, bet cilvēka
paša brīva izvēle un mīlestība pret laukiem, dabu un darbu.»
