Liepu ziedēšana
Vakar uzziedēja liepas. Tās lielās, senās, ko mūsdienās pie mājām vairs nestāda. Ziedputekšņi un kauslapiņas piedrazojot apkārtni. Nektāra aromāts ieskauj pilsētu kā glāstošs apmetnis. Liepu ziedēšana gandrīz vienmēr sakrīt ar Pēterdienu – arī šogad. Tautas tradīcijā 29. jūniju dēvē par Lapu dienu, jo saulgriežu cēlienam tiek aizvērts priekškars. Saule jau virzās uz ziemas pusi, bet vēl ilgi būs daudz lapu zaļuma, taču arvien mazāk ziedu. Tie arī nesmaržos tik bagātīgi.
Kristīgajā pasaulē 29. jūnijs ir Svētā Pētera un Pāvila diena. Abiem ebreju vīriem ir ārkārtīgi liela loma kristīgās ticības vēsturē. Pēteris – nemācīts, panaivs Galilejas ezera piekrastes zvejnieks – kļuva par Jēzus mācekli un pēc Viņa augšāmcelšanās dedzīgi turpināja izplatīt Kristus mācību. Pēc toreizējiem mērogiem viņš un apustulis Pāvils apceļojuši teju vai puspasaules, sludinot Mazāzijā un Eiropā labo vēsti.
Jūdu zinībās augsti skolotais Pāvils agrā jaunībā bija visai agresīvs puisis, viņš piedalījās pirmo kristiešu vajāšanā, taču brieduma gados kļuva par kristietības visredzamāko izplatītāju. Evaņģēlija nozīmīgu daļu veido Pāvila vēstules – teju visbiežāk citētais Jaunās Derības avots. Mani ļoti iespaido pārliecības spēks, dziļums un tekstu izjustais skaistums. Abi ticības adepti Romas imperatora Nerona valdīšanas laikā tika sodīti ar mokpilnu nāvi. Pēteris un Pāvils dzīvē nav satikušies, taču viņu piemiņa tiek godāta vienā dienā – 29. jūnijā.
Smaržojot istabā žūstošiem liepziediem, atveru Pāvila 1. vēstules korintiešiem 13. nodaļu: «..tā nu paliek ticība, cerība, mīlestība; šīs trīs; bet lielākā no tām ir mīlestība.» Šis vēstījums runā pāri laikam, pāri mūsu centieniem, kļūdām, priekam un skumjām. Tam nav noilguma.
