Lai īpaši godātu latviešu valodu kā vienīgo valsts valodu Latvijā, svētku, atceres un atzīmējamo dienu kalendārā pēc Valsts prezidenta Egila Levita ierosinājuma 15. oktobrī šogad un turpmāk tiks svinēta Valsts valodas diena.
Vai kāds īpašs datums būs izšķirošs valodas liktenī? Tā dzīvo, kamēr dzīvo tās lietotāji – tauta. Līdz ar tehnoloģiju attīstību laikmets ir mainījies līdz nepazīšanai, sniedzot milzīgas iespējas, bet diemžēl vienlaikus tās kļuvušas par slazdiem valodas kultūrai. Tikko daļēji atbrīvojušies no austrumu ietekmes, esam iekrituši otrā galējībā – anglicismu žargonā – vai, vēl trakāk, abu ietekmju mikslī. Grēkojam arī mēs, žurnālisti, biežāk tie, kas strādā tiešajā ēterā un kam, atšķirībā no rakstošajiem, nav iespēju «pucēt» katru teikumu.
Moderno saziņas līdzekļu kontekstā daži piemēri: vienkārši=vnk; kad grib kaut ko uzsvērt, seko daudzi burti= koooo?; Ak Dievs!=akddd; omg=O, my God! Un tā bez gala. Bieži esmu novērojusi, ka jaunietis nemaz nesaprot atšķirību starp runas un rakstu valodu…
Jo agrāk apgūta lasītprasme, jo stingrāks pamats ielikts spējām patstāvīgi izzināt un izprast lasāmvielas saturu. Mana pirmā grāmata, kad kopā sasaucu burtus un zilbes vienā plūstošā teikumā, bija latviešu tautas pasakas. Esmu atskārtusi, cik ļoti dažādi tās «lasās» dažādos vecumos… Palūkosim plauktā, varbūt tā ir mūsu īstā «bībele» – rokasgrāmata, no kuras mācīties atšķirt labu no ļauna, melus no patiesības utt. Pastāsti, ko tu lasi, (ja vispār lasi) un es pateikšu, kas tu esi… Valodas attīstība sākas pie ģimenes grāmatplaukta, pēc tam turpinās skolas solā. Atceros savu latviešu valodas skolotāju Albīnu Apsi, viņas prasības tolaik likās pārmērīgas, bet izrādījās svētīgas turpmākajai dzīvei.
Skaidra valoda un saprotama doma ir vienas laivas divi airi. Lai mēs noturētos savos krastos un ietu uz priekšu, vajadzīgi abi.
