Latvijas darba tirgus problēma nav slinkie jaunieši. Problēma ir daudz neērtāka – jauniešu vienkārši ir par maz, turklāt daļa profesiju viņiem šķiet nepievilcīgas, bet citas jau tagad sāk apēst tehnoloģijas. Kamēr darba devēji sūdzas par darbinieku trūkumu, jaunieši meklē darbu, kas vienlaikus būtu jēgpilns, labi apmaksāts un saskanētu ar viņu vērtībām. Šajā sadursmē starp gaidām un realitāti veidojas nākotnes darba tirgus, kurā lielākais jautājums vairs nav, ko jaunietis grib darīt, bet vai vispār būs, kur viņam ieiet, un kā tajā noturēties. Vai nākotnē būs, kas vada traktoru, prot salodēt vadus un uzstādīt klozetpodu? Kamēr darba devēji pārliecināti, ka ekonomika piespiedīs darba ņēmējus ienākt arī profesijās, kas prasa strādāt ar rokām, arī pats nākotnes darbaspēks spēlē ienāk ar saviem noteikumiem.
Jaunajā LETA podkāstā “Kas tas vispār bija?!” Nodarbinātības valsts aģentūras (NVA) Attīstības un analītikas departamenta direktore Vineta Leončika, Latvijas Darba devēju konfederācijas prezidents Andris Bite un “Alma Career Latvia” personālatlases nodaļas vadītājs Kaspars Skotāns spriež par to, kā varētu izskatīties nākotnes darba tirgus, kurā sadursies modernizācija, paaudzes un darba roku trūkums.
Demogrāfija: skaitļi, kurus nevar ignorēt
Pirms runāt par to, ko jaunieši kā nākotnes darba tirgus spēlētāji grib vai negrib, jāuzdod smagāks jautājums: cik viņu vispār ir?
Latvija noveco. Eiropa noveco. Un šī tendence nav abstrakta – to var aprēķināt precīzi, gadiem uz priekšu. Cik daudz jaunu cilvēku ienāks darba tirgū pēc desmit gadiem? Cik – pēc divdesmit? Atbildes neiepriecina, un visi trīs eksperti to atzina gandrīz vienā balsī.
“Ar pašiem jauniešiem viss ir kārtībā,” sacīja Bite. “Viņi ir aktīvi, spējīgi. Bet ir liela problēma – šo jauniešu skaits ir pārāk mazs, lai mēs varētu darba tirgu Latvijā nākotnē nodrošināt.” Leončika pievienojās: “Jo vairāk ir svarīgi, lai karjeras ievirzes moments būtu pēc iespējas jēgpilnāks un efektīvāks, lai jaunieši atrod savu vietu darba vietā un jūtas tur stabili.” Ja katrs jaunietis ir vērtīgāks nekā jebkad, tad katrs nepareizais lēmums par profesijas izvēli ir arī lielāks zaudējums sabiedrībai.
Bezdarbs it kā ir. Darbinieku tik un tā nav
No pirmā acu uzmetiena aina šķiet gandrīz paradoksāla. Reģistrētais bezdarba līmenis Latvijā ir nedaudz virs 5%, reģistrēto bezdarbnieku skaits – nedaudz zem 50 000. Skaidrs, ka tas nav nulle. Taču darba devēju izjūtā tirgus ir tukšāks, nekā statistika ļautu domāt.
Turklāt bezdarbs Latvijā nav vienmērīgi izsmērēts pa karti kā sviests uz maizes. Rīgā bezdarba līmenis ir ap 3%, bet Latgalē – ap 10%. Tas nozīmē, ka vienā vietā darba devējs izvēlas no ļoti ierobežota cilvēku loka, bet citā vietā cilvēks nevar tikt līdz darbam, kas atbilst viņa iespējām vai dzīvesvietai.
Galvaspilsētā darba devēji sen vairs nevar atļauties būt ļoti izvēlīgi. Un tur arī sākas ilgtermiņa problēma, kuru skaļi ne vienmēr pasaka: ja tu ņem nevis to, kurš der, bet to, kurš vispār ir, tad par to agrāk vai vēlāk maksā visi. Uzņēmums, kolektīvs, darba kvalitāte un pats cilvēks, kurš bieži vien ir ielikts vietā, kas viņam neder kā pārāk mazas kurpes.
Pieprasījums un piedāvājums vairs nesarunājas vienā valodā
No darba devēju puses aina tiek raksturota bez īpašas romantikas. Bite to nosauc par “diezgan sāpīgu” situāciju. Pieprasījums pēc darbaspēka ir lielāks nekā piedāvājums, un iemesli tam ir vairāki.
Pirmais jau skaidrs – demogrāfija.
Otrais ir izglītības sistēma, kas gadiem nav spējusi pietiekamā apjomā sagatavot tos speciālistus, kuru ekonomikā reāli trūkst. Īpaši sāpīgi tas redzams STEM jomās. “Ar STEM zināšanām speciālistu iztrūkums ir milzīgs, un tas nav izmaināms vienā dienā vai vienā mēnesī,” saka Bite. Un vēl nepatīkamāk – arī intensīva darba, lai to strauji mainītu, īsti nav.
Trešais iemesls ir uzņēmumu piesardzība. Ja agrāk attīstība nozīmēja arī jaunas darba vietas, tad tagad daļa uzņēmumu rēķina citādi, un drosme attīstīties sarūk.
“Attīstība parasti iet kopā ar jaunām, brīvām darba vietām,” saka Skotāns. “Bet tagad darba devēji domā – attīstīsimies, un kur ņemsim cilvēkus? Tad labāk neattīstāmies.”
Tas rada paradoksu, kas no malas izskatās gandrīz absurds: darba devēji saka, ka cilvēku trūkst, un jaunas darba vietas veido mazāk. Ne tāpēc, ka darbs nebūtu vajadzīgs. Tāpēc, ka nav pārliecības, ka to vispār būs kam darīt.
Mākslīgais intelekts ēd ne tikai amatus, bet arī pirmo pakāpienu
Darba tirgus pārmaiņas parasti mēdz aprakstīt ļoti melodramatiski – tūlīt robotizācija visiem atņems darbu, tūlīt mākslīgais intelekts visu pārņems. Realitāte, kā parasti, ir garlaicīgāka un tāpēc bīstamāka. Ne viss pazūd uzreiz. Pazūd ieejas punkts.
IT nozarē tas jau ir redzams. Ne tāpēc, ka programmētāji vairs nebūtu vajadzīgi. Gluži otrādi – vajadzīgi ir. Taču daļu to uzdevumu, ko iepriekš darīja jaunākie speciālisti, tagad arvien biežāk paveic mākslīgais intelekts.
“Darba devēji daļu darba, ko pirms tam darīja jaunākie speciālisti – “junior” līmeņa cilvēki -, sāk vairāk uzticēt mākslīgajam intelektam,” saka Skotāns. “Programmēšanas kodu tagad var uzrakstīt mākslīgais intelekts ļoti labi, un to var pieskatīt kāds pieredzējušāks speciālists. Alga nav jāmaksā – tikai abonēšanas maksa.”
Uzņēmuma bilancē tas izskatās skaisti, jaunā speciālista CV – mazāk skaisti. Jo bez pirmā darba nav otrā. Bez otrā nav pieredzes. Bez pieredzes nav ceļa uz to pašu vidējā vai augstākā līmeņa speciālistu, kuru šobrīd algoritms vēl neaizvieto.
Skotāns šo problēmu salīdzina ar sportu: ja pēkšņi nogriež bērnu un jauniešu komandas, pieaugušo komanda kādu laiku vēl pastāvēs, bet pēc gadiem radīsies spēlētāju vakuums. Tā ir ļoti precīza metafora. Darba tirgū pieredzējušie speciālisti nekrīt no debesīm. Viņi kaut kur sāk. Un, ja šo “kaut kur” sāk pārņemt tehnoloģijas, tad pēc laika var pietrūkt nevis iesācēju, bet pieredzējušo.
Kas sametinās caurules?
Kamēr daļa satraucas par to, vai mākslīgais intelekts aizstās balto apkaklīšu darbus, paralēli pastāv daudz piezemētāks jautājums: kurš reāli nāks un izdarīs to, ko nevar paveikt ne algoritms, ne “PowerPoint” prezentācija?
Kurš vadīs traktoru? Kurš salodēs vadus? Kurš sametinās caurules? Kurš salabos ventilāciju?
Tā ir mazāk glamūrīga, bet daudz praktiskāka nākotnes dilemma, jo sociālajos medijos jaunie cilvēki pārsvarā redz skaistu dzīvi, glītas darba vietas un profesijas, kurās cilvēks ar klēpjdatoru strādā kafejnīcā. Harvesteru operators šajā estētikā neparādās pārāk bieži.
Un tomēr tieši šādu profesiju pārstāvju tirgū ļoti trūkst. Bite to pasaka bez aplinkiem: “Šādas profesijas cilvēki pelna jau daudz vairāk, nekā to spēj darīt, sēžot skaistā birojā. Un tas, kas atnāks salabot ventilāciju, saņems vairāk, nekā tas, kas šeit sēž.”
Viņš arī atgādina ko būtisku: mūsdienās nav gandrīz neviena darba, kur strādā tikai ar rokām. Turpat blakus ir galva, tehnoloģijas, diagnostika, datu lasīšana, specializētas iekārtas, prasme pieņemt lēmumus. “Galva tikpat daudz ir vajadzīga,” viņš saka. Problēma nav tajā, ka šīs profesijas būtu sliktas. Problēma ir tajā, ka tās slikti “pārdod” nākotnes darba ņēmējiem.
Labs piemērs šķietami neprestižo profesiju labai pārdošanai ir, piemēram, britu raidījums “Clarkson’s Farm”. Tajā automobiļu eksperts un TV zvaigzne Džeimijs Klārksons apsaimnieko savu fermu, un raidījums ir rosinājis tūkstošiem cilvēku domāt par lauksaimniecību kā potenciālu karjeru un šī darba nozīmīgumu.
Un te jāatzīst – daļa nozaru Latvijā tiešām sevi reklamē apmēram tik “seksīgi” kā instrukcija par darba drošību. Ja neviens interesanti neparāda, kāpēc darbs fermā, mežā, darbnīcā vai uz lauka var būt gan tehnoloģisks, gan prestižs, gan labi apmaksāts, tad nav jābrīnās, ka jaunietis izvēlas to, kas ir redzams soctīklos, nevis to, kas ir vajadzīgs.
Sapnis par darbu, kas patīk un ir labi atalgots
Šeit saruna kļūst īpaši interesanta, jo saduras divas pilnīgi saprotamas lietas, kas ne vienmēr grib sadzīvot zem viena jumta.
No vienas puses, jaunieši grib darbu, kas patīk. Grib arī, lai par to labi maksā. Un vēlams, lai tas nesagrauj pašcieņu, nesākas pulksten sešos no rīta un ļauj justies kā cilvēkam ar nākotni, nevis skrūvītei svešā mehānismā.
No otras puses, statistika ir gana skarba. Darba devēju apkopotie dati rāda, ka apmēram 70% jauniešu kā svarīgāko profesijas izvēles kritēriju min atalgojumu. Taču tajā pašā laikā vairāk nekā puse savu nākotni gribētu saistīt ar sociālo palīdzību, psiholoģiju, mākslu, mūziku, dizainu, radošajām industrijām un sportu.
Tas nav nekas slikts. Tikai matemātika tur dažkārt kļūst neomulīga.
“Ja to cilvēkam nepasaka – dārgais, tas, kur tu plāno iet, nebūs pelnošākajā sarakstā – tad viņš pats to sapratīs vēlāk, bet daudz sāpīgāk,” saka Bite.
Un tā, iespējams, ir viena no svarīgākajām atziņām visā šajā sarunā. Nevis tāpēc, ka kādam būtu jāapgriež spārni, bet tāpēc, ka pieaugušo dzīvē sapņi bez informācijas kļūst par ļoti dārgu hobiju. Jauniešiem vajag ne tikai iedvesmu, bet arī skaidru valodu par algām, pieprasījumu, riskiem un profesiju reālo nākotni.
Vasaras darbs: pirmā tikšanās ar realitāti
Te ļoti nozīmīga kļūst pirmā darba pieredze. NVA vasaras darba programmās katru gadu iesaistās aptuveni 10 000 jauniešu vairāk nekā 200 profesijās. Tas nav tikai veids, kā nopelnīt kabatas naudu. Tas ir veids, kā sastapties ar realitāti bez skaistiem filtriem.
Leončika to formulē ļoti konkrēti: tas ir brīdis, kad jaunietis saprot, “ko nozīmē celties, iet uz darbu, būt laikā”. Un vēl svarīgāk – saprot, vai šis ir tas, ko viņš grib darīt, vai tieši pretēji – tas, ko viņš “noteikti nekad dzīvē nevēlas darīt”.
Patiesībā šī ir ļoti veselīga sistēma. Labāk 18 gadu vecumā saprast, ka konkrētais darbs neder, nevis ar šo atklāsmi sastapties 35 gados ar kredītu, diviem bērniem un pārsteigumu sejā.
Alfa paaudze un darba tikums: kur beidzas vieglprātība un sākas principi
Nākamais jautājums ir vēl kutelīgāks. Kā darba tirgū uzvedīsies tie, kuri ir uzauguši ar telefonu rokā, internetu kā pašsaprotamu vidi un daudz lielāku pieradumu pie “tūlītējuma” nekā iepriekšējās paaudzes?
Darba devēji atzīst, ka daļa jauno cilvēku darbu pamet ļoti ātri. Atnāk, sāk strādāt un pazūd, jo “neiepatīkas”, “nesaskan”, “nav mans”. Bite to sauc par darba tirgus specifiku, ar kuru šobrīd jāsadzīvo, bet vienlaikus viņš ir diezgan skarbs: “No darba devēja puses tas izskatās ļoti slikti. Bet diemžēl šobrīd darba tirgū ir deficīts, un darba devējs ir gatavs strādāt ar jebkuru, kas atnāk.”
Tā ir ļoti brutāla, bet godīga atzīšanās. Deficīts darba tirgū padara dažas lietas iespējamas tikai tāpēc, ka nav alternatīvu. Taču tas nenozīmē, ka šāda situācija būs mūžīga.
Vienlaikus Leončika ļoti pamatoti atgādina, ka ne viss reducējams uz slinkumu vai kaprīzi. Jaunajai paaudzei ir savas vērtības, un, ja darba vide ar tām nesaskan, aiziešana ne vienmēr nozīmē vieglprātību. Reizēm tā vienkārši nozīmē, ka darba devējam nākas pirmo reizi nopietni ieraudzīt sevi no malas.
Un te nu gan jāatzīst – daļa uzņēmumu joprojām grib jaunu, elastīgu, digitāli domājošu darbinieku, kurš strādā kā 1998. gadā – klusē kā bibliotēkā un uzdod jautājumus tikai tad, kad jau sen par vēlu. Tas ne vienmēr strādās.
Trīs konkurences, no kurām neizbēgt
Jaunajam cilvēkam nākotnes darba tirgū nebūs tikai viena konkurence, par kuru jādomā. Viņam būs vismaz trīs.
Pirmā – ar tehnoloģijām un mākslīgo intelektu, kas pārņem daļu darbu, īpaši sākuma līmeņa uzdevumus. Otrā – ar citu valstu darbaspēku, jo migrācija vairs nav teorētisks bieds, bet diezgan pragmatiska tirgus atbilde uz cilvēku trūkumu. Trešā – ar neparedzamo. Ar visām tām pārmaiņām, kuras šobrīd vēl nemaz nemākam nosaukt.
Tāpēc arī vissvarīgākā “profesija” nākotnē, visticamāk, būs spēja pielāgoties. Nevis viens konkrēts amats uz visu mūžu, bet spēja mācīties, pārkārtoties, neiestrēgt priekšstatos par prestižu un izturēt to neērto posmu, kurā vēl neesi savā vietā, bet jau esi spēlē.
Skotāns pasaka, ko no skolas vispār vajadzētu paņemt līdzi: “Prasmi mācīties, prasmi apgūt jaunu informāciju, prasmi kritiski domāt.” Nevis tikai diplomu vai profesijas nosaukumu, bet instrumentus, ar kuriem izdzīvot mainīgā vidē.
Roku un ilūziju mazāk, prasību vairāk
Droši vien pats godīgākais secinājums ir šāds: nākotni neuzrakstīs ne darba devēji vieni paši, ne jaunieši, ne tehnoloģijas. Tā veidosies vietā, kur vieniem trūkst darbinieku, otriem pacietības, trešajiem robežu.
Darba tirgus nav nedrošās rokās. Tas vienkārši kļūst par vietu, kur roku paliek mazāk, prasību kļūst vairāk, bet ilūzijas nolobās ātrāk nekā agrāk.
Un varbūt tas pat nav slikti. Jo brīdī, kad beidzas ilūzija par vienu ideālo darbu, sākas kaut kas daudz lietderīgāks – spēja redzēt realitāti, neapvainoties uz to un tomēr tajā atrast savu vietu.
