Ērikas Jansones (dzimušas Dobas) dzimtā pilsēta ir Jelgava, 1944. gadā ģimene atbēgusi uz laukiem, Juknišču sādžu tagadējā Īslīces pagastā pie tēva tantes. Meitene bijusi vienīgais bērns ģimenē.
Skola bez elektrības
«Laiks bija grūts, lielākais prieks bija par tikko slauktu pienu bleķa krūzītē. Valdīja nabadzība. Govs bija paņemta uz mitībām – saimnieks to bija iznomājis, mēs barojām, par to varējām ēst pienu, bet lopiņu pārdot nedrīkstējām. Toreiz, Staļina laikā, bija jānodod valstij noteikts skaits olu, vilna, cūku ādas neatkarīgi, vai tev bija cūkas, kā arī piens,» atminas Ē. Jansone.
Skolas gaitas 1. klasē Rundāles pamatskolā meitene sākusi sešos gados, jo 4. septembrī apritējuši septiņi. Elektrības tolaik nebija, mācījās pie petrolejas lampām.
«Ātri iemācījos lasīt, vēl tagad atceros pirmsskolas skolotāju Rasmu Zeijeri. Mācības man padevās viegli. Toreiz jau vispār muļķības nepastāvēja – ja gāji uz skolu, tad jau tikai mācīties!» tā Ē. Jansone. No skolas mājup bija jāmēro pieci kilometri, daļa no tā cauri mežam, un jāšķērso upīte. Bezdelīgactiņu pļavā pie upes vienreiz atstātas sporta čības, kurām bija jāiet pakaļ, jo citas nopirkt nevarēja. Rudeņos un pavasaros daudzi bērni nabadzības dēļ gājuši basām kājām.
Tajā laikā Ērikai nav bijuši sapņi par profesiju. Pēc tam izglītība turpināta Īslices (sākotnēji vārdā bijis īsais burts) septiņgadīgajā skolā, klases audzinātāja bijusi Marta Tumbile, savukārt skolotāja Lūcija Zvejniece, kas mācījusi sportu, joprojām dzīvo pie skolas, tiekot uzturētas attiecības ar septiņus gadus vecāko kundzi. 8. klasē mācījusies Bauskas vidusskolā, bet vidusskola diemžēl nav pabeigta, jo saslima mamma, nācies pārņemt govju slaukšanu. Mācības gan netika pamestas – jauniete pārgāja uz Bauskas vakarskolu, toreiz direktore bijusi Velta Butule, savukārt klasesbiedrene Ārija Gaile. Pēc tam arī strādājusi Patērētāju biedrībā, kad māmiņa atlabusi. Kopā ar draudzeni Agru Zeniņu nokļuvušas kolhozā «Uzvara», kur darbs rasts konservu cehā un kantorī.
Pedagoģes gaitu sākums
«Pamūšas septiņgadīgajā skolā trūka sākumskolas pedagogu, un tās direktors Edgars Vilks mūs ar Agru «savaņģoja». Saņēmām arī norādījumu mācīties,» stāsta Ērika, «1963. gadā sāku strādāt Pamūšas skolā par sākumskolas skolotāju, Agra kļuva par pionieru vadītāju. Nākamajā gadā sākām neklātienes studijas Liepājas Pedagoģiskajā institūtā. Sesijas mums bija vasarā vai ziemas brīvlaikā. Daudz un grūti bija jāmācās, mūzikā bija jāspēlē klavieres, ar ko man darīšana iepriekš nebija bijusi, labi, ka palīdzēja Pamūšas pedagogi, jo kāda meitene mūzikas pasniedzējas dēļ nepabeidza institūtu... Pa starpu vēl bija mīlestība, satikšanās ar pirmo vīru un dēla Raita piedzimšana. Raitis diemžēl jau mūžībā, ilgās slimošanas, trīs četras reizes gadā slimnīcā un visi tās stūri pieraudāti – tas bija neizsakāmi smags periods.»
Pēc augstskolas absolvēšanas darbs turpināts Pamūšas skolā, 1973. gadā mamma nākusi dzīvot pie meitas, gribējusi strādāt Vecsaules skolā, taču izglītības nodaļa nav atļāvusi, bet nosūtījusi uz Skaistkalnes vidusskolu, kur 1. septembrī jauno skolotāju klasē gaidījuši 36 bērni. Divi gadi aizvadīti skolotājas darbā, tad ārpusklases un ārpusstundu darba organizatores amatā. Šajā jomā apmeklēti kursi, pārņemta pieredze no ilggadējiem darbiniekiem.
Abonē digitālo saturu pirmajām 4 nedēļām par 0.99€*
Digitālā satura abonementiem būs pieeja unikālam izdevniecības saturam, kur tiks atspoguļoti notikumi un procesi vietējos novados. Raksti, intervijas, bilžu galerijas, video saturs, kā arī par 90% mazāk reklāmas.
*Cenas ir norādītas ar pirmā izmēģinājuma mēneša atlaidi. Pēc pirmajām četrām nedēļām atlaide vairāk nav aktīva.
