Latvijas Vides, ģeoloģijas un meteoroloģijas centra (LVĢMC) dati liecina – virszemes ūdeņi ekoloģiskās kvalitātes ziņā Latvijā ir sliktākā situācijā nekā citās valstīs vidēji Eiropā.
Liela daļa vainas par to jāuzņemas arī lauksaimniekiem, tāpēc no šī gada aizsargjoslas, kurās nedrīkst lietot nedz augu aizsardzības, nedz mēslošanas līdzekļus, noteiktas arī gar notekgrāvjiem kopumā 32 tūkstošu kilometru garumā.
Stingrākas prasības, ja kvalitāte neuzlabosies
Šis gan nav lauksaimnieku ierosinājums, šāda prasība ietilpt Kopējās lauksaimniecības politikas stratēģiskajā plānā, un to paredz īpaša regula. Līdz ar to mēslošanas un augu aizsardzības līdzekļus trīs metrus gar ūdens notekām nedrīkst lietot nevienā Eiropas Savienības dalībvalstī.
Te jānorāda, ka meliorācijas grāvji iedalās trīs grupās: ūdens notekas jeb novadgrāvji, susinātājgrāvji un kontūrgrāvji. Buferjosla noteikta tikai gar novadgrāvjiem. Jaunās prasības atspoguļotas arī publiski pieejamajā Lauku atbalsta dienesta kartē.
«Ieviešot šādas buferjoslas, mērķis ir samazināt ūdens piesārņojumu. LVĢMC dati rāda, ka Zemgalē un Kurzemē pieaug lauksaimniecības radītais piesārņojums ar mēslojumu. Tas bija jārisina, tāpēc arī šāda jauna prasība. Ja Latvijā būtu tāda situācija, ka ūdeņu kvalitāte ir ļoti labā stāvoklī, mums būtu bijusi iespēja runāt par kaut kādu prasību neieviešam. Taču piesārņojuma rādītāji pasliktinās, mēs nevarējām atkāpties no prasībām,» skaidro Zemkopības ministrijas Tirgus un tiešā atbalsta departamenta direktors Zigmārs Ķikāns. «Ja esošā prasība ievērot trīs metru buferjoslu nenodrošinās ūdeņu kvalitātes rādītāju uzlabošanos, tad nākotnē varbūt būs jāievieš vēl stingrākas prasības,» piebilst amatpersona.
Darīts pārāk maz
LVĢMC projektu vadītājs Jānis Šīre apstiprina, ka Latvijā līdz šim darīts pārāk maz, lai ūdeņu kvalitāti uzlabotu, un ar līdzšinējiem pasākumiem tas nav izdevies. 60% no visiem ūdens objektiem tieši lauksaimniecības piesārņojums ir viena no nozīmīgākajām problēmām. Uz jautājumu, vai mūsu novada nozīmīgākās upes – Mūsa, Mēmele un Lielupe – uz kopējā fona izskatās slikti, atbilde ir konkrēta un apstiprinoša. Turklāt Bauskas novadā tāpat kā citviet Zemgalē lielāka ietekme ir tieši no augkopības. J. Šīre gan norāda, ka buferjoslas nav vienīgais risinājums, turklāt tas nav arī universāls. Ir vēl virkne citu pasākumu, piemēram, ilggadīgie sējumi, konservējoša jeb minimāla augsnes apstrāde, mitrzemju izbūve, ko var izmantot.
Z. Ķikāns stāsta, ka kopējā lauksaimniecības politika tiek pārskatīta ik pa laikam, turklāt kopējā zaļajā kursā arī no tās tiek pieprasīts lielāks ieguldījums. Jau 2021. gadā konkrētā regula tika apstiprināta. Nu ir pagājis pārejas periods, un no šī gada 21. aprīļa prasības ir spēkā.
Protams, lauksaimniekiem bija iebildumi pret šo jauninājumu, taču iespējas no tā izvairīties gan nebija – ja stratēģiskajā plānā tas nebūtu ietverts, Eiropas Komisija to vienkārši neapstiprinātu un lauksaimniekiem izmaksāt atbalstu vispār nevarētu.
Līdz šim desmit metru aizsargjosla, kurā tāpat nedrīkst lietot mēslošanas un augu aizsardzības līdzekļus, jau gadu desmitus ir spēkā gar upēm, upītēm, ezeriem un citām «Ūdens saimniecisko iecirkņu klasifikatorā» iekļautajām ūdenstilpēm. Tā gan ir Aizsargjoslu likuma prasība, nevis lauksaimniecības politikas iniciatīva.
Par jauno prasību ievērošanas uzraudzību atbildīgas divas iestādes: Lauku atbalsta dienests (LAD) un Valsts augu aizsardzības dienests (VAAD). Z. Ķikāns gan norāda, ka katram grāvim klāt uzraugu nolikt nevarēs, taču iesaistīties uzraudzībā var arī iedzīvotāji. Ja pārkāpums piefiksēts video vai foto, ar to var vērsties atbildīgajā dienestā. Tāpat par pārkāpumiem var liecināt, piemēram, tehnoloģiskā sliede uz lauka. Tā kā prasība stājās spēkā vien šā gada 21. aprīlī, daļu ziemāju sējumu vērtēs individuāli, taču, ja pārkāpumi tiks konstatēti nākamgad, tad var piemērot tiešo maksājumu samazinājumu. Atkarībā no tā, cik būtisks ir pārkāpums (platība, kaitējuma apjoms utt.), samazinājums var būt no 1% līdz pat 100%. Ja tas izdarīts tīši – tad sods bargāks. Taču samazinājums attieksies uz visiem saimniecības saņemtajiem tiešmaksājumiem.
Diemžēl atbildi no VAAD par to, kā tieši un cik bieži tiks veikta jaunās prasības kontrole saimniecībās, «Bauskas Dzīvei» tā arī neizdevās iegūt.
Zaļās joslas veido kūtri
Var jau spriest, kāpēc mums vienmēr tikai «pātagas» metodes tiek izmantotas, taču LAD dati liecina, ka «burkāni» diemžēl ne visai labi palīdz. Savā ziņā to apliecina kāds cits lauksaimniekam brīvprātīgi pieejams pasākums par zaļo joslu izveidošanu. Kā atklāj LAD direktora vietnieks Indulis Āboliņš, provizoriskie rezultāti liecina, ka uz zaļo joslu izveidošanu gar lauka malām, citām lauka sētām, grāvjiem u. c., par kuru lauksaimnieks saņem maksājumu, bet neizmanto to ražošanai, no plānotā sasniegti vien 30%. Līdz ar to finansējums būs pieejams arī vēl nākamajā gadā. Pašlaik tādējādi iegūti nepilni 1700 ha, ko aizņems šīs zaļās dabiskākās joslas. Salīdzinājumam – precīzo tehnoloģiju atbalsta aktivitātē norma pārpildīta ar dubultuzviju.
Jautāts, vai jaunā atbalsta kārtība veicinājusi kopējo lauksaimnieku interesi kļūt zaļākiem, I. Āboliņš noteic, ka interese ir palielinājusies, jo tai «pretī» ir nauda. Ja pērn lauksaimnieks par hektāru vienotajā platības un zaļināšanas maksājumā saņēma aptuveni 150 eiro, tad šogad platībmaksājums ir tikai 90 eiro. Lai iztrūkumu nosegtu, bija jāpiesakās papildu pasākumiem.
Foto: Tāda izskatās Lielupe pie Mežotnes. Tik aizaugusi, ka sāk līdzināties drīzāk purvam. Upes krastos, protams, daudz rapša un kviešu lauku.
