Codiete Kristīne Grīna savu «dubultnieci» pamanīja kādā no «Bauskas Dzīves» numuriem, kurā bija aprakstīta Grīnu kuplā saime no Gailīšiem.
Codiete Kristīne Grīna savu «dubultnieci» pamanīja kādā no «Bauskas Dzīves» numuriem, kurā bija aprakstīta Grīnu kuplā saime no Gailīšiem. Cik codiete, kura nodēvēja sevi par Blaumaņa Kristīni, bija runātīga, tik pusaudze no Gailīšiem – noslēgta. Varbūt tā arī labāk, jo pusaudžu vecumā svarīgāk ir tikt galā ar jautājumiem, kurus uzdod pats sev, nevis atbildēt uz tiem, kas interesē daudzus.
Mantojumā no vecākiem – mīlestība pret kultūru
Kristīne Grīna, Codes pagasta iedzīvotāja, trīsdesmit dzīves gadu veltījusi kultūrai, būdama Codes un Vecsaules kultūras nama vadītāja.
Organizējusi rokdarbu pulciņus, balles, mācījusi ļaudīm deju soli, iestudējusi sešas lugas. Bijusi aktīva Bauskas Tautas teātra dalībniece, strādājusi Codes pagastā par sekretāri, Codes pamatskolā pasniegusi darbmācību. Daudzo pienākumu gūzmā paguvusi izaudzināt četrus bērnus un divreiz apprecēties. Pašlaik rūpējas par saimniecību, desmit mazbērniem un trim mazmazbērniem.
Tēvs jūs nodēvēja par Kristīni Rūdolfa Blaumaņa «Purva bridēja» iespaidā. Teicāt, ka jūsu dzīvē var vilkt paralēles ar Edgara Kristīnes likteni…
– Neticu, ka Kristīne, apprecēdama dzērājpuisi Edgaru, dzīvos laimīgi. Sievietei nav pa spēkam mainīt vīrieša dabu. Tam spilgts piemērs ir mana pirmā neizdevusies laulība. Izgāju pie vīra astoņpadsmit gadu vecumā. Zināju, ka Jēkabs dzer, tomēr cerēju, ka varēšu viņu no šī netikuma atradināt… Vecsaulē, vadīdama deju kolektīvu, iepazinos ar Ivaru, viņu smiedamās saucu par Akmentiņu. Tik saprotošs, iejūtīgs, strādīgs, viņš bija pretstats Jēkabam. Pēc septiņu gadu draudzības savijām mūžus kopā. Mēs esam kā radīti viens otram. Mums sakrīt intereses, uzskati.
Aizraujoša ir bijusi jūsu tēva un mātes iepazīšanās…
– Tēvs Preiļu rajonā strādāja par Maltupes sākumskolas pārzini. Manu māti viņš pieņēma darbā skolā par apkopēju. Abi iemīlējās un apprecējās. Viņu laulība bija svētīta ar septiņiem bērniem – diviem dēliem un piecām meitām. Esmu vecākā no māsām. Lielo mīlestību pret kultūru esmu mantojusi no tēva un mātes. Māte man lika aust. Toreiz domāju, ka nekad dzīvē ne ar ko tādu nenodarbošos. Tomēr nācies austmāku ierādīt arī citām rokdarbniecēm.
Vai jūsu darbības laikā cilvēki bija mudināmi iesaistīties kultūras nama rīkotajos pašdarbības pulciņos?
– Kājām esmu gājusi pie katra spējīga dziedātāja, lai pierunātu viņu nākt un dziedāt. Ja bija nepieciešams atbalsts no pagasta, tad tik ilgi lūdzos, līdz panācu savu. Kādreizējais priekšnieks Codē Jānis Slakteris reiz par mani teica tādus vārdus: «Ja tevi izmet pa durvīm ārā, tu vienalga rāpies pa logu iekšā».
Visu panācāt ar neatlaidību?
– Esmu sabiedriska. Zināju, ka ar ikvienu jārunā citādāk. Nedrīkst bļaut uz bērniem, skolēniem un jauniešiem, jo viņi to pārdzīvo visvairāk. Mans nesavaldīgais raksturs drīz vien tika noslīpēts gludāks. Kad rīkoju balles, kārtību nodrošināt palīdzēja vietējie puiši. Tagadējais Vecsaules pamatskolas direktors Egons Brazauskis bija viens no lielākajiem palīgiem, kad vajadzēja izšķirt karstgalvjus.
Laukos sievietei sevi sakopt ir daudz grūtāk nekā pilsētā. Kā jums tas tik labi izdodas?
– Manā jaunībā Bauskas kultūras nodaļas vadītājs bija Staņislavs Milašs. Atceros, aukstā ziemas dienā bija jāierodas uz kultūras darbinieku sanākšanu. Mēs lakatiem galvās un mētelīšos gaidījām Staņislavu. Viņš ienāca tērpies uzvalkā, ar kaklasaiti un, ieraudzījis mūs, iesaucās: «Kas te – «veceņu» bars sanācis? Jūs taču esat kultūras darbinieces, jums jābūt par paraugu citiem!» Tā viņš mūs audzināja. Tāpēc sevi cenšos sakopt, cik iespējams.
