Valērija Gabrāna vaļasprieks ir foreļu makšķerēšana.
Valērija Gabrāna vaļasprieks ir foreļu makšķerēšana. Pašlaik viņš vienīgais no Bauskas rajona iesaistījies pagājušā gada beigās izveidotajā atbalsta kopā, kas apņēmusies sargāt Latvijas foreļupes.
– Makšķerēšanas gaitas esmu sācis piecu gadu vecumā. Manā dzimtajā Baltinavas pusē bija četri ezeri, un es visvairāk laika pavadīju pie ūdeņiem. Makšķernieks esmu kopš bērnības, bet foreles gan zvejoju gadus desmit. Lielākie piedzīvojumi bija atmodas laikā, kad upītēs mitinājās vairāk foreļu un bija mazāk zvejnieku. Šis zvejas veids nav salīdzināms ne ar vienu citu. Uz forelēm nevar braukt nesagatavojies. Bauskas rajonā nav nevienas foreļupītes, tādēļ jādodas uz Vidzemi vai Kurzemi. Uzskatu, ka gatavošanās foreļu zvejai ir sava veida meditācija – apcere un iedziļināšanās lietā. Ja pēkšņi atgadās kas negaidīts un izbraukums jāatliek, man tā ir «traģēdija»…
Kas ir tik vilinošs foreļu zvejā? Tajās reizēs visvairāk izjūtu sevi kā dabas daļu. Jākļūst pazemīgam mežonīgo apstākļu priekšā, nevar iet ar pārākuma apziņu, jo tas nepalīdzēs izlīst cauri brikšņiem un atrast to vietiņu, kur tīros ūdeņos dzīvo foreles. Bez pacietības arī neiztikt. Foreļu zvejā man nekad galvenais nav bijis loms, bet pats process. Saprotams, ka ekonomiski neizdevīgi nobraukt vairākus simtus kilometru un atgriezties mājās ar pāris zivīm. Jā, tās ir skaistas, manuprāt, visskaistākās ūdens iemītnieces. Arī stiprākās, ja ņem vērā to nelielo svaru. Latvijā vissmagākā noķertā forele svērusi trīs kilogramus, un tas skaitās rekords. Man veiksmīgākajā sezonā izdevies noķert 10 foreļu, kuru svars ap vienu kilogramu. Es par šīm zivīm varu runāt tikai pārākajā pakāpē. Visvairāk esmu «forelējis» kopā ar kaislīgo foreļu makšķernieku Māri Kreitenbergu. Arī mans divpadsmit gadu vecais dēls Ernests brauc līdzi zvejā.
Žēl tikai, ka foreļu paliek mazāk. Lai gan zivis spēj piemēroties arī sliktākiem apstākļiem un dzīvo ūdeņos, kas vairs nav tik tīri kā agrāk. Elektrozvejnieki, «malīši», upju krastu iznīcināšana, pārprasta privatizācija un saimnieciskā rosība tieši upes tuvumā nelabvēlīgi ietekmē ūdenskrātuves. Ne velti žurnāls «Makšķerēšana. Medības. Daba» aicināja pulcēties kopā forelistus. Drīz notiks otrā sanāksme, kurā spriedīsim par mazo upju un foreļu saglabāšanu. Laikam jau man dzīvē laimējies – darbs ir cieši saistīts ar hobiju. Jau astoto gadu strādāju par ūdens aizsardzības inspektoru Jelgavas reģionālajā vides pārvaldē. Visam pamatā noteikti ir «zaļā» domāšana.
