Piecdesmito gadu otrajā pusē, kad Padomju savienībā iestājās politiskais atkusnis, no Sibīrijas un Tālajiem Austrumiem pamazām atgriezās brīvlaistie izsūtītie «budži» un «nacionālisti».
Piecdesmito gadu otrajā pusē, kad Padomju savienībā iestājās politiskais atkusnis, no Sibīrijas un Tālajiem Austrumiem pamazām atgriezās brīvlaistie izsūtītie «budži» un «nacionālisti». Daudzi vairs neapmetās savās dzimtajās vietās, jo viņu mājās saimniekoja sveši ļaudis, arī laimes meklētāji no austrumiem. Ne mazums bija tādu, kurus kopsaimniecību un ciemu padomju vadītāji gluži vienkārši nepieņēma atbraukušo «nepareizās» biogrāfijas vai savu mantisko interešu dēļ. Atstumtie darbu un pajumti meklēja tālāk no tēva mājām.
Kad pēc valsts neatkarības atgūšanas viss it kā nostājās savās vietās, izsūtījumā bijušie drīkstēja atgūt savus vai mantotos īpašumus, galvenokārt zemi, jo mājas bija vai nu malkā sadedzinātas, vai meliorācijas buldozeru nolīdzinātas. Bet drīz vien sākās kritums atpakaļ. Kompensācija (rubļos) par nopostītajām ēkām un izputināto saimniecību «sadega» naudas reformas iznākumā, un plaši izsludinātā kompensācija lielākajai daļai politiski represēto palika tikai uz papīra kā fakts. Bet pašvaldības neaizmirsa izmantot jebkuru gadījumu, lai pārmestu no dzimtajām vietām «aizklīdušajiem» īpašumu atguvējiem par nespēju zemi apsaimniekot.
Vecākā paaudze, apzinā-
damās savu bezspēcību, zemes reformas sākumā nekustama īpašuma vietā izvēlējās valdības piedāvāto kompensāciju. Tas bija gaužām vienkārši: pēc formalitāšu nokārtošanas bijušie zemes īpašnieki vai viņu mantinieki saņēma t. s. kompensācijas sertifikātus. Bija paredzēts dažu gadu laikā atsevišķu iedzīvotāju grupām par sertifikātiem izmaksāt naudu to nominālvērtībā, procesa pirmajā kārtā iekļaujot arī politiski represētos zemes īpašniekus un izsūtījumā bijušos viņu mantiniekus. Taču šis process tā īsti nemaz nesākās. Prese ziņoja, ka kompensācijā izmaksāts 1,5 miljoni latu, no kuriem daļu saņēmuši arī 90 līdz 102 gadus vecie politiski represētie. Protams, visi šo brīdi nesagaidīja un neuzzināja, kādiem nolūkiem izmantoti pārējie 1997. gadā piešķirtie 2,4 miljoni latu.
Radioraidījumā «Kāpnes»
Politiski represēto apvienības (PRA) priekšsēdētājs Visvaldis Aivars stāstīja, ka PRA lūgusi skaidrojumu šajā lietā premjeram Guntaram Krastam, kurš savukārt to uzticējis ekonomikas ministram Atim Sausnītim. 6. martā saņemta ministra atbilde, kurā paskaidrots, ka 1997. gada 11. novembrī Ministru kabinets izdarījis grozījumus Privatizācijas aģentūras fonda līdzekļu sadalījumā, lai rastu naudu algas izmaksām vairāku valsts uzņēmumu strādniekiem un likvidētu sociālo spriedzi, sniegtu palīdzību plūdos cietušajiem Polijas un Čehijas iedzīvotājiem, kā arī vēstniecības nama iegādei Francijā un citām neatliekamajām vajadzībām. Pašlaik nauda kompensācijas sertifikātu dzēšanai neesot paredzēta brīvu līdzekļu trūkuma dēļ. Tā kā šīm vajadzībām nepieciešams 12 miljonu 974 tūkstoši latu, tad cerības saņemt solīto naudiņu vecļaudīm jānoliek dziļākos plauktiņos. Protams, ieguvēja būs valsts, jo politiski represēto un citu veco ļaužu skaits strauji sarūk. Acīmredzot dažkārt ir izdevīgi gan solīt, gan solīto nepildīt. Politiski represētie nereti jūtas kā ķīlnieki politiskās varas spēlēs. Viņu naivo uzticēšanos izmanto partiju runasvīri, stiprinot labestības uzplūdus ar «slideniem» solījumiem, teātru un operas biļetēm, banāniem. Runā, ka šovasar politiskās ēsmas piedevās būšot arī dziesmas.
