HERMA CĪRULE laikrakstā «Bauskas Dzīve» strādā jau desmito gadu. Sākumā – par mašīnrakstītāju, nu ir apguvusi arī datoru, un tagad Hermas amats saucas – datoroperatore.
HERMA CĪRULE laikrakstā «Bauskas Dzīve» strādā jau desmito gadu. Sākumā – par mašīnrakstītāju, nu ir apguvusi arī datoru, un tagad Hermas amats saucas – datoroperatore.
Par vadmotīvu sarunai ar Hermu izvēlējos ietilpīgo un daudznozīmīgo vārdu LAIKS.
KAS IR LAIKS?
– Varu to salīdzināt ar upi, kas rāmi plūst gar manas darbistabas logu. Tūkstošiem gadu viņa te ir plūdusi, tās krastos dzīvojuši cilvēki. Tā plūdīs arī vēl ilgi pēc tam, kad manis vairs nebūs.
Mēs daudz ko runājam un darām tāpat vien, pat nedomājot, lai aizpildītu tukšumu. Bet reizēs, kad domāju par mūžību, manī kliedz atziņa: cik daudz kas no pasacītā un izdarītā ir tukšs un bezjēdzīgs! Un laika ir tik maz…
KĀ RIT LAIKS?
– Laiks rit ātri, kaut gan reizēm šķiet, ka laiks ir apstājies. Man pieder rīta laiks. Tad es ļaujos mūzikas varai un esmu citā pasaulē – domās par Dievu, par sevi, par dzīvi. Tā ir pasaule, kurā es esmu laimīga.
SĀKUMA LAIKS.
– Esmu tepat no Dāviņu puses. Tētis ļoti gaidīja meitu un, kad es piedzimu, izvēlējās vārdu kā nevienam. Bērnībā centos būt viena un es par to priecājos. Ļoti vēlējos būt brīva, un vienatne man deva šo brīvību. Manas grāmatas sākumā bija tās, kas vecāsmātes kumodē – «Gesta Berlings», «Pērs Gints», Plūdoņa dzeja un citas. Grāmatas manī veidojušas kādu īpašu pasauli. Ļoti tuva man ir dzeja.
DARBA LAIKS.
– Manos pienākumos ietilpst tekstu ievadīšana datorā. Nu klāt ir nākusi arī televīzijas programmas sakārtošana. To mums atsūta ar interneta palīdzību. Sākumā, kamēr visu apguvu, dažreiz trešdienās strādāju līdz pat pusnaktij. Esmu priecīga, ka man ir tik lieliska darbabiedre Eva. Viņa vienmēr izpalīdz. Ja Eva pasaka kādu labu vārdu, tad ticu, ka tas patiešām ir no sirds. Man ļoti patīk mans darbs, patīk kaut ko no jauna iemācīties.
GAIDĪŠANAS LAIKS.
– Man ir meita Vēsma, kura darbojas Eiropas kristīgajā misijā. Jau divus gadus viņa dzīvo Amerikā. Šoruden gaidu Vēsmu atgriežamies kopā ar vīru un dēliņu Džastinu. Pašlaik gan sagaidu tikai vēstules. Elektroniskās atceļo ātrāk, bet tās nav tik mīļas kā ar roku rakstītās.
GADALAIKS.
– Pavasaris, kad vēl ir tikai nojausma par to, kad vēl nav vērušies pumpuri vaļā.
Kad uzzied puķes, es zinu, ka tās drīz novītīs, un tad man kļūst skumji.
PRIECĀŠANĀS LAIKS.
– Es priecājos par puķēm. Vismīļākās jau kopš bērnības man ir naktsvijoles, koki – priedes. Un vēl esmu iemācījusies priecāties par mīļiem cilvēkiem, kuru pēdējā laikā man apkārt sarodas arvien vairāk. Esmu sev atklājusi, ka lieliski jūtos starp jauniešiem. Priecājos par klusumu. Vējā sviestus vārdus pēc tam ir ļoti grūti satvert. Vislabākie ir tie vārdi, kas nepateikti.
NĀKOTNES LAIKS.
– Esmu iemācījusies par nākotni nedomāt. Es ielieku Dieva rokās rītu un vakarā esmu pateicīga par aizvadīto dienu. Es ticu, ka Dievs visu izdarīs tik labi, cik viņš to ir iecerējis.
