Piektdien Latvijai pārskrē ja vēsts, ka Nacionālā drošības padome vienbalsīgi nolēmusi atbrīvot no ieņemamā amata Latvijas Nacionālo bruņoto spēku komandieri pulkvedi, mūsu novadnieku, Juri Dalbiņu.
Piektdien Latvijai pārskrē ja vēsts, ka Nacionālā drošības padome vienbalsīgi nolēmusi atbrīvot no ieņemamā amata Latvijas Nacionālo bruņoto spēku komandieri pulkvedi, mūsu novadnieku, Juri Dalbiņu. Par to, ka viņš 16. martā bijis kopā ar savas tautas vēsturi. Nevis ar esesiešiem vai «gansiem», bet ar sirmajiem leģionāriem. Viņiem godu izrādījis Zviedrijas karalis un valdības vadītājs, atvainodamies par Latvijas puišu izdošanu Padomju Savienībai 1946. gadā. Viņi ir sijāti caur čekas smalko sietu, izcietuši Gulaga šausmas un padomju gadu sabiedrības nievas un nicinājumu. Un atkal leģionāri ir turpat, kur bijuši, – viņu liktenī var noslaucīt kājas un uzspodrināt padevības apsūbējušo imidžu pēc kaimiņlielvalsts vai Vīzentāla centra iegribas. Ja valsts prezidents G. Ulmanis un viņa vadītā Nacionālā drošības padome būtu atbrīvojusi Juri Dalbiņu tūlīt pēc 16. marta notikumiem, tas būtu mūsu valsts prezidenta un valdības vīru šādi vai tādi vērtējams lēmums. Bet ja tas notiek pēc trim nedēļām, tad jājautā: kas ir tas spēks, kurš virza mūsu valsti uz bezdibeni, uz to pašu aizu, kurā jau atradāmies pusgadsimtu.
Nirnbergas tribunāls (1945. g. 20.10. – 1946. g. 1.10.) sodīja SS Galvenās pārvaldes vadītāju SS ģenerāli G. Bergeru, kura pakļautībā formēja ieroču SS vienības. Viens no viņa vainas pierādījumiem bija arī latviešu leģiona izveidošana, pārkāpjot Hāgas Starptautisko konvenciju, kas aizliedz mobilizēt okupēto valstu iedzīvotājus. Savukārt Latvijas Vēstures institūtā 1997. g. izdotajā krājumā «Latviešu leģions: varoņi, nacisti vai upuri?» ir daudz apliecinājumu tam, ka baltiešu leģioni nav pielīdzināmi vācu SS. To apstiprinājusi arī īpaša komisija – UNRRA (United Nations Relief and Rehabilitation Administration), norādot, ka «Baltiešu ieroču SS vienības (baltiešu leģioni) uzskatāmi kā atšķirti un īpatni nolūkā, ideoloģijā, aktivitātēs un SS kvalifikācijās, tādēļ komisija tās neuzskata par Amerikas Savienotajām Valstīm naidīgām…»
Ietekmīgais vācu laikraksts «Die Welt» pauž viedokli, ka katru Baltijas pārstāvi, kas uniformā cīnījies pret Sarkano armiju, uzskatīt par fašistu ir pretrunā ar īstenību, jo jauniešiem toreiz, kad viņus ietērpa vācu uniformās, neviens neko nejautāja. «Jau tas fakts vien, ka no mazāk nekā 2 miljoniem latviešu šajās uniformās karā bija iesaistīti 150 tūkstoši vīru, turklāt 60 tūkstoši no viņiem krita kaujās vai arī gāja bojā padomju nometnēs, parāda mazās nācijas traģēdijas apjomus, kas bija nonākusi starp Staļina–Hitlera pakta dzirnakmeņiem,» raksta «Die Welt».
Tas pats prezidents, kurš balsoja par J. Dalbiņa atbrīvošanu no ieņemamā amata, 6. martā «Dienai» sacījis, ka leģionāru atceres dienas notiek jau vairākus gadus. Latvijā jāvadās pēc tiesiskiem principiem un «..nevar būt vispārīga nostāja, ka mēs neļausim bijušajiem leģionāriem neko darīt, pulcēties un runāt. Mēs zinām, cik ļoti dažāds liktenis bijis latviešiem tajos laikos un kādā ceļā viņi nokļuvuši tajā vai citā pusē, tajā vai citā karaspēka vienībā. Vainīgie jāsoda, bet viss pārējais jāmēģina izprast un arī atcerēties.»
Pēc kādiem principiem vadījies valsts prezidents, sniegdams vēlākos paziņojumus par attieksmi pret Latviešu leģionu un visbeidzot, atbrīvojot NBS komandieri Juri Dalbiņu? Tās ir bailes, ko no mūsu valsts gaidīt gaida «naida akciju» projekta autori un diriģenti. Jo zemāk lieksimies, jo stiprāk mūs sitīs.
