Pāris nedēļu pirms svētkiem grāmatu veikalos meklēju apsveikuma kartītes. Bet uz tām tikai olas un zaķi, zaķi un olas visādās variācijās.
Pāris nedēļu pirms svētkiem grāmatu veikalos meklēju apsveikuma kartītes. Bet uz tām tikai olas un zaķi, zaķi un olas visādās variācijās. Tā mēs it kā gatavojamies Liel-dienām, Augšāmcelšanās brī-numam, bet patiesībā gribam sastapt tikai garausi olu dējēju un piecept pilnu šķīvi ar speķa raušiem… Tik ļoti kārojas prieka, kaut vai lēta, ja neko dārgāku nevaram atļauties. Ikdiena ir pietiekami grūta, lai piespiestu sevi domāt par kaut ko dziļāku…
Bet Lieldienas savā būtībā ir smags brīdis, jo ceļā uz tām vispirms jāsastopas ar nāvi, Kristus nāvi pie krusta. Ne tikai viņa dzīvei, bet mums, cilvēkiem, grūti izprotamā kārtā arī nāvei ir sava jēga, jo Dieva valstība ienāk pasaulē tajā brīdī, kad Jēzus, izpērkot cilvēces grēkus, mirst pie krus-ta. Debesis aptumšojas, templī priekškars ar troksni pārplīst un ceļš uz Dieva valstību ir vaļā. Tā dzīvība pasaulē ienāk caur nāvi.
Augšāmcelšanās brīnumu ik gadu vistiešākajā veidā un nepolitizēti pierāda daba. Zeme ziemā klusi dus kā baltā līķautā ietīts nelaiķis. Saules ritējums ir nemainīgs, un tieši noteiktā laikā, dažu nedēļu, pat dienu laikā, viss mostas, elpo, zaļo un uzsmaržo. Tā ir augšāmcel-šanās, ko ierasti saucam par pavasari.
Domājot par visu, kas pēdējās nedēļās pirms Lieldienām noticis Latvijā, ne-var nepamanīt līdzības un sa-kritības, ļaunuma un nožēlas pilnas bezpalīdzības faktus. Lasot Ciešanu laika stāstus Bībelē, Jēzus pretinieki liekas kā šaha figūras, ko kāds bīda. Īstajai cīņai jānotiek ar bīdītāju. Vai šodienas Latvijas valdītā-jiem pietiks drosmes to atpazīt, vārdā nosaukt?
Visvairāk pašlaik jāraizējas par tiem pusau-džu vecumu sasniegušajiem jauniešiem, kurus brīvības sal-dā garša ir apdullinājusi ne pa jokam. Atmodas sākumā viņi bija mazi bērni un, pie rokas cieši turoties, bija kopā ar mums Baltijas ceļā un tad, kad, asaru nevairoties, sveicām sar-kanbaltsarkano karogu un dziedājām pēckara paaudzei aizliegto «Dievs, svētī Latviju!». Nu mūsu bērni ir paaugušies un it kā grib būt pasaules pil-soņi – bez emocijām. Vēsturis-ko pieredzi viņi varējuši apgūt tikai garāmskrejot, jo daudzviet skolās pat vēstures grāmatu trūkst. Skumji, ka daudziem no viņiem nav svētku – ne Ziem-svētku, ne Lieldienu baltā garī-guma. Tikai diseņu un tusiņu pakrēsla. Vai pietiks spēka un drosmes atmosties, ja arī viņu spēks un prāts būs nepiecie-šams, lai pastāvētu par Latviju?
Lieldienu rīts atnāk ar gais-mu, cerību un apsolījumu. Do-māsim par to, saņemsimies garā, spēkā, stiprumā. Nu, neļau-sim taču Lieldienu zaķim sevi nobadīt!
