Lieldienu rītā Latvijas dievnamu zvani vēstīja Augšāmcelšanos, notraucot dvēseles rūsu un atklājot dziļākos un dzidrākos slāņus.
Lieldienu rītā Latvijas dievnamu zvani vēstīja Augšāmcelšanos, notraucot dvēseles rūsu un atklājot dziļākos un dzidrākos slāņus. Bet tas bija tikai mirklis, jo atpakaļ realitātes purvā atsauca politiķu un žurnālistu daudzinātā valdības krīze.
Klusajai nedēļai pāri vēlās plastikāta spridzekļu psiholoģiskais vilnis. Trokšņi apklusa, jautājums palika – kas? Solījums vainīgos atrast tūlīt un bargi sodīt bija pārsteidzīgs.
Bijušais LPSR iekšlietu ministrs un VDK darbonis Bruno Šteinbriks izkliedēja mītu par neatkarīgās valsts drošību: vecā sistēma darbojas nevainojami (arī Saeimā), un pat ASV Federālās izmeklēšanas biroja «speci» būs bezspēcīgi. Gadās arī tā: atbilde jau katram bērnam zināma – paši pūta, paši dega –, bet valsts drošības struktūras variantus vēl joprojām meklē…
Reizē ar Lieldienu apsveikumu ASV prezidents Bils Klintons uzslavējis kolēģi Gunti Ulmani par rosinājumu pārskatīt vēsturi un aicinājis uzsākt dialogu ar Krieviju. Lielā prezidenta vēstījums gan krasi atšķiras no latviešu tautas izjūtām attiecībā pret «jauno laiku» Ulmani. Šķiet, arī Bils Klintons domā, ka vēsturi var mainīt ik pa četriem mēnešiem kā gadalaikus.
Turpinājās Latvijas ārdīšana no iekšpuses. Izgaismojās «Saimnieka» līderis Ziedonis Čevers. Viņš «paredzēja» valsts apvērsumu, pret viņu «gatavoja» atentātu un viņš bija gatavs pārņemt valdības grožus. Uzņēmīgā vīra un valsts drošības interesēs premjerministrs Guntars Krasts viņu atbrīvoja no iekšlietu ministra pienākumiem, savukārt Čevers atsauca visus savus ministrus, un «Saimnieka» frakcija pameta valdību veidojošo koalīciju. Valdības krīze ir pietiekami ieilgusi, lai manītu – kas ir kas.
Kamēr Saeimas frakcijas un valdība ārkārtas sēdēs ārējā spiediena ietekmē («lācim» apetīte rodas ēdot) gatavo pilsonības «logu» atvēršanu, bijušais NBS komandieris Juris Dalbiņš, neatkarību atguvušās valsts pirmais sirdsapziņas upuris, no politiskās putras aizgāja nesaliekts: es neko nenožēloju.
Krievijas diktātu un apmelojumus komentējusi zviedru «Svenska Dagbladet»: «Sapņi par Baltijas atgūšanu ir garīgi nepieskaitāmo ilūzija.» Diemžēl pašmāju žurnālistiem nereti pietrūkst konsekvences politisko kūleņu izvērtēšanā. Sensācijas dēļ dažs būtu ar mieru upurēt pat savas valsts neatkarību. Galvenais – kurš pirmais par to paziņos… «Troika» – Ždanoka, Dīmanis un Dozorcevs – jau berzē rokas.
Vakarvakarā pēc ministru prezidenta Guntara Krasta ielūguma Latvijā gaidīja ierodamies EDSO augsto komisāru. Situācija valstī mainās pa minūtēm un kritiskā brīdī jāpiesauc ne tikai Dievs, bet pat Makss van der Stūls.
Pašlaik valdības pastāvēšana un valsts stabilitāte ir «Latvijas ceļa» rokās. (Iespēja arī atgūt partijas apsarmojušo reputāciju.) Lēmumu – graut vai celt – paziņos partijas konferencē rīt. Vai sapratīs, ka uz spēles ir Latvijas liktenis, mūsu visu kopīgās vērtības: valstiskums, etniskums un valoda?
