Tagad ESMU APMIERINĀTS ar pašreizējo dzīves ritmu un dažkārt brīnos par senāk trauksmainajām gaitām un darbošanos.
Tagad ESMU APMIERINĀTS ar pašreizējo dzīves ritmu un dažkārt brīnos par senāk trauksmainajām gaitām un darbošanos. Tagad še mierā un klusumā mēģinu risināt to, kas nav padarīts agrāk, sabiedrisko dzīvi rosinot. Šķiroju un kārtoju gadu desmitiem krātos un nejauši savāktos «fondus» – gan preses izdevumus, gan grāmatas. Atlasu sev, kultūrvēsturei un novada izpētei vajadzīgo.» Tā raksta mūsu novadā labi pazīstamais kultūras darbinieks, dabas un cilvēku draugs Rūdolfs Saulājs no saviem laukiem Ceraukstes pagastā pavadvēstulē dzejoļiem.
RŪDOLFS SAULĀJS
ZARI
Mēs bieži zāģējam zaru,
Uz kura sēžam.
Un krītam.
Un atkal rāpjamies kokā,
Atkal zāģējam,
Atkal krītam.
Un tā mūžīgi mūžam.
No ausmas līdz saules rietam,
No nakts līdz rītam.
Neatlaidības,
Nodevības,
Lieluma mānijas likums?…
Ir sāpīgi novelties lejā,
Kad pazaudēts tikums
Un pievīlis plikums.
Reizēm, pavisam vienkārši –
Samaļ mūs
Netaisnības krikums.
Mēs briesmīgi neticam
Godīgumam un prātam
Un mīlestību nicinām,
Kad mīlēti esam līdz sātam.
Kur vajadzētu darba drēbēs,
Mēs rāpjamies lepnā svārkā,
Vēlreiz mēģinām zāģēt…
Un iekrītam tieši zārkā.
KAPU LAUKI
Peld kapu lauki, piebiruši kauliem,
Ar krustiem, pieminekļiem,
zārku prauliem,
Ar sēļiem, zemgaļiem
un kuršu dēliem,
Ar bultām, šķēpiem,
bronzas rotājumiem cēliem.
Peld garām pilskalniem, gar siliem,
gravām,
Peld apkārt Latvijai, gar mājām
manām, tavām.
Deg dvēseļugunskuri,
vēdī karsti pelni,
Birst Mēmelē un Gaujā sodri melni,
Pār dienām verdzībā un dienām
brīvām,
Deg cauri gadsimtiem un sirdīm
dzīvām.
Un pienāks laiks,
kad zeme atvērsies
Un veļu valstī mūsu laikmets ies,
Un senči izšķiros, kurš
nolādams un peļams,
Kurš tautas nemirstībai līdzi
mūžos ceļams.
SATIKŠANĀS
Kā man tevi satikt pēc nāves?…
Kad katrs būsim savā vagā,
Katrs zem savas priedes,
Katram būs savs klusums?
Nepateikts vārds pasaulē klīdīs
Un skanēs kā dzērves kliedziens.
Un soļi, soļi noslinkotie
Dunēs pār mums un biedēs.
Kādēļ atstāt otram mūžam,
Ko pasacīt var vienā?
Kādēļ nepaskriet mirkli tev pretī
Un satikt vēlreiz?…
Un satikt vēlreiz…
Kā mēs gribēsim satikties,
Kad nebūsim kopā!
…Vairs nebūsim kopā.
MEŽS
Kaļ dzenis mūžību uz koku
stumbriem,
Ar zaļiem ziediem sila egles zied,
Lej mētru vannās sārtus sveķus
priedes,
No zemes noreibis brūns zemes
vēzis dzied.
Kur meža klusumā lai atrod mieru?
Kad miljonbalsīgs odu koris sīc,
Kad vaivarāju smarža nodun asinīs,
Kā indes piliens odzes šņāciens trīc.
Caur dvēseli man izaugušas bērzu
saknes,
Un meža klusums manī tvan un tvīkst.
Tur zaļā pasaule ir vaļā vērusies,
Un meklēt nemirstību katrs
mirstīgais tur drīkst.
Kā zaļā sagša mātes salīkušos
plecus
No šūpuļlīksts līdz kapam spēja tīt,
Tā manu Latviju, ar mežiem
iežūžotu,
Var pāri mūžībai to segt un sasildīt.
Vēl viena velēna
Gleznotāja Kristiņa piemiņai
Kāds klusi aiziedams ver durvis ciet.
Tās atvērt nevarēs, kaut lādētu
vai lūgtu.
Ar sāpi mūžīgu, ar smeldzi rūgtu,
Kad bija piemirsies, kā jautram būt
un smiet.
No padebešu malām krāsu gaišums līst
Un apmirdz zemi, mežus zaļos, zāli.
Tur rudzu lauki kopā plūst ar
dūmakaino tāli,
Un puķe nopļautā uz vāla
vientulīgi vīst.
Tu vienu velēnu vēl zemei pāri vel
Kā atmiņu, kā gleznā zaļo krāsu.
Tu savu likteni nu atstāj mums
par māsu,
Prom ejot gleznā pēdējā sev
pieminekli cel.
ATGRIEŠANĀS
Viens ozols nenolauzts zeļ
ceļa malā.
Tu, vientuļniek, uz ceļa tagad stāvi,
Tu satiki un projām dzini nāvi,
Bet tālais gājums tomēr nav
vēl galā.
Tu pāri miežu laukiem skaties,
Kur sējums tavs, kas nobradāts.
Rūgst rūgtums krūtīs,
gadiem krāts,
Par tiem, ar kuriem nesaprasties.
Un ceļmallapas zaļo tev zem kājām
Ar sīkstumu, ko nespēj nopļaut
gadi.
Ir nodevēju dzirnās samalti
tev radi,
Un tagad viens tu atgriezies
uz mājām.
Bet māju nav, un nolauzta ir vinda,
Pār akas grodiem nātru ceri liecas,
Kāds gaismas stars pie ūdens
piekļūt tiecas,
Vien dziļumā skan dobja klona
šķinda.
Tu ilgi krāsmatās un akmens
drupās sēro.
Ne tālāk iet, ne atpakaļ vairs doties,
Tu noņem cepuri, kā atvadoties,
Kā svešnieks, sētā ieklīdis, un vēro.
Vai tautai asaras no acīm žūs?…
Tu uguns rakstus sienās lasi,
Tu debesīm un zemei prasi:
Kur neizdzīvots palicis mans mūžs?
Tu projām neaizej, aust pāri
gaismas kāvi.
Tavs mūžs uz lielceļa kā linu dvielis
klāts,
Gan saulē balināts, gan sabradāts
Un tomēr nešķirams no zemes šīs,
kur stāvi.
EMMA LIEPA
NEZIŅA
Ko es varu atstāt dienai?
Savu gaitu…
Ko es varu atstāt naktij?
Savus sapņus…
Ko es varu atstāt vējam?
Savu smaržu…
Ko es varu atstāt draugam?
Savas domas…
Ko es varu atstāt nākotnei?
Savu vārdu… Reiz bija…
AINA MEDNE
IZMISUMS
Kāda izmisumam krāsa?
Kāda? Kāda? –
Taujā prāts.
Bezspēcības
Brūcei māsa
Dziļa, asiņaina vāts.
Uzzied sniegā
Asinslāma,
Koši baltais saltums tumst.
Bezveidīgs
Un pretīgs rāmums…
Varbūt tāds ir izmisums.
PUTENĪ
Peras putenis
Silā, uz lauka.
Kur tam sākums?
Kur gals?
Kas zina…
Priežu slotas
Baltas vērpetes slauka
Un neko
Nespēj pielīdzināt.
Ziema pļauj,
Un visapkārt sniega vāli
Smagi kā priekšnojautas…
Rītu acis žilbinās
Rāma saule –
Augstu un salta.
VĒL NĒ
Šeit jūs līdzās
Plecu pie pleca,
Četras acis
Cerību redz.
Apkārt gaismiņa
Mirkli veca
Plīv un iecērtas
Mūžībā.
Esat līdzās
Plecu pie pleca,
Viss vēl vieno
Ir jā, ir nē…
Nodevību,
Glodeni glumo,
Viena ēna
Vēl nezīmē.
DAGNIJA GASŪNA
* * *
Es gribu atpakaļ.
Savā bērnībā atpakaļ gribu.
Tur visbaltākie sniegi,
Vislielākā svētku egle,
Visdzidrākie smiekli
Un visspožākā sveces liesma.
Tur vēl joprojām skan
Māmuļas dziedātā dziesma,
Un tēva rokas
Tik stipras un mīļas.
Tur vasaras zvīļas
Un raibas kā
Puķēm piebērta pļava,
Kur laimei nav gala.
Tur bērnība mana
Aiz gadu kalniem,
Aiz sapņu jūrām
Ar zelta zvārguļiem zvana.
Ai, kaut nekad nebūtu gana
Man tevis, bērnība mana!
GUNĀRS BOGDANOVS
* * *
paldies par šo dienu
paldies tev – Dievs
paldies, ka redzu to,
un par dienu nākošo
paldies
paldies par to,
ka mana sirds vēl pukst
un tā var
Tevis doto
mīlestību just
paldies par to,
ka saulīte vēl spīd
un no cilvēciskiem grēkiem
debesjums
vēl nenokrīt
paldies par to,
ka prieks nav pazaudēts
vien atliek
pašam sevī
naidu uzvarēt
paldies par to,
ka kādreiz šķiršos es
no šīs grēcīgās,
bet pašlaik –
manas pasaules…
INĀRA DRUVA
SVINU DZĪVI
Ko es daru? Svinu dzīvi,
Pat ja garam mēra laiks,
Pat ja atdziedātā brīve
Nesatverama kā tvaiks.
Ko es daru? Svinu dzīvi,
Pat ja pustukšs dzīru trauks,
Pat ja ložu lieti blīvi,
Kuros salijis kāds draugs.
Ko es daru? Svinu dzīvi,
Galda galā nāve stāv,
Tieši tādēļ svinu dzīvi, –
Nekā labāka man nav.
PĒC MELNAS DIENAS
Pēc melnas dienas balta nakts
Nāk mani pasargāt no posta.
Kad spoži mirgo mēness sakts,
Es sirdi izlaižu no sprosta.
Lai tā starp zvaigznēm palēkā
Un pati iekvēlojas koši,
Lai Greizos ratos sēžas tā
Un saullēktam brauc pretī moži.
Lai aizmirst dienu bijušo,
Kad šķita – mita īstā peklē,
Lai apsveic dienu nākamo,
Spēj atkal tajā sauli meklēt.
