Latvijā Mākslas un Baleta dienas, pavasara ziedēšanas prieks. Uz šo krāsaino notikumu fona izceļas Krievijas Federālās tiesas lēmums – kara laikā Vācijā sazagtās mākslas vērtības atzīt par laupītāju īpašumu.
Latvijā Mākslas un Baleta dienas, pavasara ziedēšanas prieks. Uz šo krāsaino notikumu fona izceļas Krievijas Federālās tiesas lēmums – kara laikā Vācijā sazagtās mākslas vērtības atzīt par laupītāju īpašumu.
Tautas partijas daudzkrāsainā manifesta pirmais teikums skan: «Mēs mīlam šo valsti.» To apliecina 201 paraksts. Manifests būtu bez vainas, ja tikai viss neliktos tik neticami skaisti.
Latvijas neatkarības un nācijas apdraudējumam jeb naturalizācijas «logu» atcelšanai aplaudēja pasaule, smaidīja «uzlabojuma» autori, bet tiem, kuri patiesi mīl šo valsti, atlika samierināties: no vairākiem ļaunumiem reizēm nākas izvēlēties arī visļaunāko – atdot velnam mazo pirkstiņu.
Uzkrītoši bieži Maskavu apmeklē te vienas, te otras frakcijas deputāti neoficiālā vizītē, ciemošanās iemeslu paturot noslēpumā. Kā lai neatceras 1940. gadu – Latvijas beigu sākumu! Pārāk daudz sakritības.
«Latvijas ceļa» izsmalcinātais runasvīrs Andrejs Panteļējevs par saviem Saeimas kolēģiem izteicās: «No mums gaida stabilitāti, bet, kad jābalso, vēlētāji nobalso par vieniem vai otriem huligāniem.» Mīļie cilvēki, nebalsojiet par leksikas huligāniem!
«Latvijas ceļa» izglītības stratēģis Andris Tomašūns, jautāts, kas darāms, lai izskaustu vardarbību un huligānismu televīzijas programmās, sniedza deputāta cienīgu atbildi: «Izslēdziet televizoru!»
Padomju nāves nometnēs dzīvi palikušie sirmgalvji atrodami arī mūsdienu Latvijas īpaši neuzticamo sarakstos, un par viņiem «rūpējas» valsts drošības struktūras. Vai gan citādi Ziedoņa Čevera rīkotajā akcijā 7. aprīļa rīta agrumā būtu modināti 80 gadu veci gulagieši, lai «aprunātos», kā viņi skraidījuši pa Rīgu ar spridzekļu bunti padusē…
Eiropas Padome pēc Krievijas pārstāvja Sergeja Glotova prasības steigs sūtīt pārbaudītājus uz Latviju: kas te notiek ar cilvēktiesībām? Nav šaubu, ka viņus neaizkustinās latviešu nācijas nolemtība, bet gan kaimiņu lielvalsts «minoritātes» zaudētās privilēģijas tās interešu un vēl arvien brīvās ietekmes zonā. Kad Eiropas Padomes forumā piecelsies kāds Latvijas pārstāvis un prasīs sūtīt komisiju uz Jekaterinburgu, kur miliči rupji iztrenkāja simtiem studentu, vai uz Maskavu, kur regulāri tiek traucēts Latvijas vēstniecības darbs?
«Latvijas ceļš» ar tam piemītošo eleganci mēģināja gāzt Krasta valdību. Turklāt tā, lai tas notiktu ar premjerministra paša rokām. Taču Guntars Krasts kategoriski atteicās izlikt lamatas pats sev. Samierinātājlomu pārtvēra Zemnieku savienības un Kristīgo demokrātu frakcija, liekot pie sarunu galda apsēsties valdību veidojošajiem spēkiem un vienoties par Saeimas uzticības balsojumu valdībai. Taču tāpat vien neviens neko nedara. Zemsavieši pieprasa ekonomikas un pašvaldību lietu ministra portfeli, pēdējam izraugoties Alfrēda Greiseļa kandidatūru.
Ielu nosaukumus nemaina katru dienu. Bet, ja dara, tad pamatīgi. Rīgā Lazaretes iela ieguvusi Jeruzalemes nosaukumu. «Malks» ierosina Pionieru ielu Bauskā pārdēvēt par Ādama ielu. Viņš taču bija pats, pats pirmais.
