LIGITA ASARE – apdrošināšanas akciju sabiedrības «Balta» Bauskas nodaļas vadītāja. Dzimusi Dobeles rajonā, Aucē, no četru gadu vecuma dzīvo Bauskas rajonā.
LIGITA ASARE – apdrošināšanas akciju sabiedrības «Balta» Bauskas nodaļas vadītāja. Dzimusi Dobeles rajonā, Aucē, no četru gadu vecuma dzīvo Bauskas rajonā. Absolvējusi Skaistkalnes vakara vidusskolu. 1983. gadā beigusi Pārtikas rūpniecības tehnoloģijas fakultāti Latvijas Lauksaimniecības akadēmijā. Trīsarpus gadu nostrādājusi komjaunatnes darbā. No 1987. gada strādājusi par sekretāri Bauskas rajona izpildkomitejā, bet kopš 1992. gada – par rajona Padomes priekšsēdētāja palīdzi. 1996. gadā iestājusies Lauksaimniecības universitātes Humanitārā institūta maģistrantūrā sabiedrības pārvaldes specialitātē. 1997. gada nogalē saņēmusi piedāvājumu strādāt apdrošināšanas akciju sabiedrībā «Balta».
Kā nokļuvāt šajā darbā?
– Zinot, ka gaidāmas reformas rajonu pašvaldībās, jau vismaz gadu iepriekš sāku interesēties par jauna darba iespējām. Turklāt jutu, ka mana karjera pašvaldību darbā tuvojas maksimālajam punktam un profesionālajā ziņā man ir nepieciešams kaut kas jauns. Ar nožēlu secināju, ka Bauskā neatradīšu darbu, kādu vēlētos. Taču allaž esmu pārliecināta – ja arī neatrastos darbs, kas atbilst manām spējām un izglītībai, jebkurā brīdī būtu gatava darīt arī mazkvalificētu darbu, lai uzturētu ģimeni. Bija interesanta darba piedāvājumi Rīgā, taču sapratu, ka dēlam Tālavam pietrūks manis un man viņa, ja došos strādāt prom no mājām.
Un tad notika Ziemassvētku brīnums. Kādā baltā decembra dienā man izteica piedāvājumu strādāt «Baltā».
Sakāt, ka ar jums notika Ziemassvētku brīnums. Bet ko jūs ieteiktu tiem baušķeniekiem, kuri pašlaik ir bez darba un meklē to?
– Manuprāt, mūsu valstī ir nevis darba vietu trūkums, bet darbaspēka neatbilstība nepieciešamajai kvalifikācijai, kādu pieprasa darba tirgus. Taču bez iepriekšēja ieguldījuma brīnumi nevar notikt, viss lielā mērā atkarīgs no cilvēka paša, no tā, ko viņš spēj darīt sevis attīstībai. Īpaši manai paaudzei varu ieteikt atmest iepotēto pārliecību – ja, piemēram, esi izmācījies par frizieri, tad arī līdz mūža beigām par frizieri jānostrādā. Bet darba tirgus no tevis kā friziera ir atteicies! Ja esi patiesi nolēmis atrast darbu, ir jārēķinās ar to, ka nemitīgi būs jāmācās jaunas lietas un jāķeras pie tādām, par kurām iedomājoties vien jau rokas trīc. Lai apgūtu ko jaunu, ir jārod papildu enerģija mācīties līdz sviedriem smadzenēs. Un tas ir ļoti grūti. Vēl darba meklējumos ir vajadzīga uzdrīkstēšanās, kuras varbūt pietrūkst arī man. Svarīgi ir apzināties, kā tavās prasmēs vai zināšanās trūkst, pēc tam tikai atliek to apgūt.
Kā jūtaties pilnīgi jaunā amatā?
– Iesākumā bija šoks – nokļūt nulles punktā no virsotnes, kurā allaž bija pārliecība par to, ko dari un zini. Turklāt līdz šim nekad nebiju pirmā persona, vienmēr it kā paliku aiz kadra. Taču man gandarījumu sagādā nevis tas, ka padarītais darbs saistās ar manu vārdu. Galvenais ir redzēt, vai darbs sniedz to rezultātu, ko es saprotu labu esam. Šajā darbā jēdzienam «atbildība» iegūstu daudz konkrētāku formu un saturu. Zinu to, ka gan tagad, gan turpmāk būs daudz jāmācās.
Šajā amatā labāk redzams, ka nauda Latvijā nekur nav pazudusi – turpina vienīgi sarukt «maciņu» skaits, kurā šī nauda ieguļas. Redzu arī sociālās situācijas nežēlību – milzīgajam sabiedrības vidusslānim piederošie ļaudis labākā gadījumā spēj apdrošināt savus mājlopus, mantas. Cilvēka veselības un pat dzīvības vērtī- ba paliek otrajā plānā…
Ko darāt ārpus darba laika?
– Lielāko daļu laika pavadu kopā ar Tālavu. Priecājos, ka joprojām esmu viņam uzticams sarunu biedrs. Vēl tagad mīļākā man ir bērnu literatūra, daudz lasu priekšā savam dēlam. «Tas ir nenormāls stāvoklis, ja man vakarā neko neizlasa,» tā saka Tālavs. Piepūli prasa studijas maģistrantūrā, ko ceru pabeigt šajā vasarā.
Jūs tagad varat uz rajona Padomi un tās darbu paskatīties no malas…
– Padomes administrācijā ir sanākuši jauni un, ceru, zinoši cilvēki. Taču kā speciāliste pašvaldību jomā uzskatu, ka deleģētajām padomēm būs īss mūžs. Iespējams, ka notiks vai nu atgriešanās pie vēlētām rajonu pašvaldībām, vai arī pie varas nāks politiskie spēki, kas sludinās vietējo valsts pārvaldi, sakot: «Jūs taču redzat, ka šīs rajona pašvaldības nespēja tikt galā ar saviem pienākumiem.»
Šis likumdevēju «auglis» ir ļoti dīvains. Iespējams, ka ar nolūku izvēlējās pārvaldes formu, kurai nav precedenta demokrātijas valstu pieredzē. Tad arī kļūdu prognozējams mazāk. Nav saprotams, kā šādas deleģētās padomes spēs strādāt objektīvi visa rajona interesēs, ja jau likumā iebūvētas pretrunas starp lielajām un mazajām pašvaldībām, radot konfrontāciju starp pagastu un pilsētas iedzīvotāju interesēm. Arī lēmumu pieņemšanas sistēma ir neloģiska. Liekas pārmaiņas pašvaldību likumā likumdevēji «izspieda» tikai tādēļ, ka lieta bija aizsākta un kaut kāds likums bija jāpieņem.
Par jaunās rajona Padomes lēmumu pieņemšanas politiku neņemos spriest. Būtu žēl, ja labi iecerētā reorganizācija nestu līdzi zaudējumus Padomes lēmumu pieņemšanas un iedzīvotāju apkalpošanas jomā.
Mīļākais gadalaiks: pavasaris.
Mīļākie ziedi: margrietiņas.
Pēdējā laikā redzētā tīkamākā filma: «Likteņdzirnas».
Īpašība, ko visaugstāk vērtē cilvēkos: atklātums, prasme otra cilvēka teikto arī dzirdēt, ne tikai uzklausīt.
Rakstura vājība: «Daudzas nenozīmīgas lietas un niekus uzņemu pārāk nopietni, meklēju tām cēloņus un izdaru secinājumus, lieki tērējot savu un citu cilvēku enerģiju.»
Mūzika, kas veldzē: pašlaik – saksofonista Ivara Birkāna spēlētās melodijas.
