Bauskā daudzi Sarmīti Rikmani pazīst, jo viņai ir plašs draugu un interešu loks.
Bauskā daudzi Sarmīti Rikmani pazīst, jo viņai ir plašs draugu un interešu loks.
Sarmīte raksta vēstules uz vairākām pasaules valstīm, pērn vēstules atceļoja pat no tādām eksotiskām zemēm kā Bruneja, Japāna. Ir daudz vēstuļu draugu arī tepat Latvijā.
Tā nu sanāk, ka arī tavos darba pienākumos ietilpst draudzēties…
– Jā, es vadu laikraksta «Bauskas Dzīve» Draugu klubu. Tā biedri ir visi mūsu avīzes abonenti. Manos darba pienākumos ietilpst lasītāju datu bāzes veidošana, katru mēnesi jāsalīdzina abonentu saraksts, jaunajiem jāizsūta kluba karte. Organizēju dažādus pasākumus. Vairāk tie bijuši domāti pilsētas iedzīvotājiem, bet vakar uz teātri brauca «Bauskas Dzīves» abonenti no Svitenes pagasta. Pasākums ir jauns, varbūt tāpēc atsaucība vēl nav tik liela.
Tu vienmēr centies būt cilvēkos, sabiedrībā. Kāpēc?
– Man ir neinteresanti būt vienai. Tāpēc patīk šis darbs «Bauskas Dzīvē», te bieži jūtos notikumu epicentrā.
Vai tādējādi tu nebaidies «nobružāties», pazaudēt pati sevi?
– Nē, tā varu sevi tikai bagātināt. Pie tam visu jauno, neparasto, ko es uzzinu no saviem vēstuļu draugiem, cenšos pastāstīt arī citiem. Priecājos, ka meita Agnija arī «saslimusi» ar šo vēstuļu kaiti, sarakstās ar kādu interesantu cilvēku tālajā Argentīnā.
Kādā sarunā rakstnieks Alberts Bels atzina, ka cilvēkam vismaz divas stundas dienā jāveltī tikai sev, vientulībai.
– Tas noteikti ir vajadzīgs, bet man reti kad izdodas. Mani visu laiku kāds it kā urda darīt, kaut ko neaizmirst. Esmu iekārtojusi kartotēku, kurā ierakstītas visas manu draugu vārda un dzimšanas dienas. Cenšos apsveikt. Manuprāt, tādējādi es varu otru tikai iepriecināt. Tā nav, ka visu sevi veltu tikai svešiem. Cenšos atrast laiku, lai vakaros Arnoldiņam palasītu pasaku, aprunātos ar lielajiem bērniem. Vēlā nakts stundā atvēlu brītiņu saviem žurnāliem: «Santai», «Ievai», «Ceļotpriekam».
Tu ļoti daudz «ceļo» vēstulēs, sapņos, bet īstenībā?
– Dīvaini sanāk, pēdējo un vienīgo reizi ārzemēs biju 1986. gadā Vācijā. Tas bija vēl «vecajos laikos». Protams, gribētu jau arī tagad kaut kur aizbraukt. Pie tam man nebūtu problēmu ar naktsmāju sagādāšanu, draugi ir ļoti daudzās zemēs. Laikam būs vien jācenšas atlicināt naudu un… Mana sapņu zeme ir Amerika, mežonīgie Rietumi. Esmu kantrī mūzikas cienītāja, gribētu redzēt to vidi – kovbojus, krodziņus, un dzirdēt kādu dziesmu Bryan White izpildījumā. Kaut gan, ja arī tur tik drīz nenokļūšu, neskumstu. Man joprojām ir daudz lielisku draugu, kuru vēstules lasot, varu izceļoties pēc sirds patikas.
