Codes pagastā, gluži nomaļā vietā – Pļaviņu mājās – dzīvo Zigmunds, Sandra un Kārlis Vitkovski.
Codes pagastā, gluži nomaļā vietā – Pļaviņu mājās – dzīvo Zigmunds, Sandra un Kārlis Vitkovski.
Sandra ir baušķeniece, te beigusi vidusskolu un, absolvējot Latvijas Universitāti, saņēmusi juristes diplomu. Piecus gadus viņa strādājusi par juristi Dobeles rajona Ukros. Tur viņa sastapusi Zigmundu. 80. gadu beigās, kad bija tā dēvēto Breša zemnieku veiksmes laiks, arī viņi abi nolēma ķerties pie zemes darbiem. Codē bija Sandras vectēva mājas, zeme, un tas iedrošināja. Kad atbraukuši vietraugos, dūša mazliet nošļukusi, jo vectēva Pļaviņas, no rokas rokā pārmantotas, bija galīgi nodzīvotas. Logi bez stikliem, jumts iebrucis, pat žurkas esot aizmukušas. Māja atrodas liela lauka vidū un savulaik pat bijis iecerēts sagruvušo graustu nošķūrēt. Tādas mantinieki vectēva celtās ēkas atpirkuši no kolhoza. Sandra atceras, cik daudz sapņu, cerību un ilūziju tolaik bijis. Tagad kā viegla putekļu kārta visam pārklājusies pieticība. Nācies saprast, ka jaunu māju un kūti tik drīz viņi neuzcels, tāpēc jālāpa vecā. Telefona Pļaviņās nav joprojām, bet, viņiem šurp pārceļoties, nav bijis arī elektrības. Tikai kopš šī pavasara ģimenei pieder neliels pašbūvēts traktoriņš, un vismaz zemes apstrādei tehnika nav jālūdzas no kaimiņiem.
Zigmunds stāstīja, ka vispirms sākuši nodarboties ar piena lopkopību, bet, visu ar rokām vien darot, nav spējuši ar to tikt galā. Tagad ir savi trīsdesmit rukši, no kuriem kāds regulāri pārtop gaļā, un divas govis pašu iztikšanai. Krietns sakņu dārzs, 14 hektāru vectēva mantotās zemes un septiņi hektāri, kas jāizpērk par sertifikātiem.
Zigmunda un Sandras galvenā cerība ir ņiprais Kārlēns, kurš šoruden sāks iet skolā. Skola gan pusotras stundas gājuma attālumā, tāpēc tētis solījis pirkt dēlam velosipēdu, jo sava braucamā ģimenei nav.
Zēna skološanai abi nolēmuši veltīt visas pūles, lai varbūt vismaz viņam dzīve būtu vieglāka nekā vecākiem. Kārlis jau tagad solās izgudrot robotu, kas barotu cūkas tēta vietā, lai viņam nav jāceļas agri no rīta. Kārlis arī bija mudīgākais Pļaviņu saimniecības izrādītājs un viņš noteikti gribēja pasacīt, ka 15. maijā viņam paliks 7 gadi.
Pļaviņu sētsvidū aug skaisti bērzi, bet nevienā no tiem nav sulu urbšanas pēdu. Savulaik, kad te vēl dzīvojis vectēvs, viņš sulas urbt gājis uz attālo mežu, bet savus bērzus atstājis neskartus. Šī tradīcija Pļaviņās tiek godāta. Vectēva ābeles joprojām rieš pumpurus un viņa mantinieki cenšas dzīvot, spītējot vējam, nespēkam, ticot pavasara brīnumainajam uzvaras spēkam.
