Līst. Mani ļoti labi pasargā zilais lietussargs ar zeltainajām Eiropas Savienības zvaigznītēm, ko nopirku Briselē.
Līst. Mani ļoti labi pasar-
gā zilais lietussargs ar zeltainajām Eiropas Savienības zvaigznītēm, ko nopirku Briselē. Pēc Eiropas Komisijas uzaicinājuma vairāki Latvijas žurnālisti apmeklējām Eiropas Komisijas mītni, Eiropas Parlamentu. Tikšanās un iepazīšanās ar milzīgo Eiropas Savienības (ES) institūciju sistēmu (es pat teiktu – mašinēriju) manī radīja pretrunīgas izjūtas un divējādu pārliecību.
Runājot par ES paplašināšanu, nākas atzīt, ka pati ES ir diezgan lielās grūtībās, jo tās vēsturē šādas pieredzes vēl nav bijis. Līdz šim uzņemamās valstis tomēr atradušās aptuveni vienādi augstā attīstības līmenī. Bet tagad? Ir taču starpība starp situāciju mūsu zemē un kaut vai Dānijā. Piemēram, Austrumvācijas attīstībā Eiropas Savienība pašlaik iegulda divus miljardus ekiju. Kā informēja Eiropas Komisijas reģionālās politikas speciālisti, 275 miljardi ekiju būs nepieciešami jaunuzņemamo valstu attīstīšanai. Problēmas ir un būs, turklāt ne tikai ekonomiskās un sociālās, bet arī psiholoģiskās.
Eiropas Savienība ir milzīga, smagnēja struktūra, kas aizvien attālinās no cilvēka. Šādu lielu savienību radīšana un pastāvēšana vēsturē jau bijusi, turklāt tā piedzīvojusi krīzes. Krīzes, kuras nav viegli pārvaramas, no kurām nevar ātri atveseļoties (minēšu tikai PSRS un ANO piemēru). Un vienalga, vai mēs esam nabagi vai bagāti, sistēma ir tālu no cilvēka. Vai mēs to gribam, vai tas mums vajadzīgs?
Atvadoties no Briseles,
pastaigāju pa Eiropas pilsētas bodītēm. Simpātisks pārdevējpuisis izrādīja beļģu nacionālo dzērienu pudelītes. Paguvām pārspriest dzīvi Briselē un lielo politiku. Vai viņa vērtējums par Eiropas Savienību ir pozitīvs? Jā, tā esot laba sistēma, sacīja pārdevējs, kurš ir šveicietis un kura zeme nav un droši vien arī nebūs šīs Savienības dalībvalsts… Bet Latvija savukārt nav un nekad nebūs Šveice. Aiz tā apsvēruma mums jāiekļaujas sistēmā. Turklāt ik seminārā ik speciālists un ierēdnis plašajos Eiropas Komisijas institūciju kabinetos izteica nepārprotamu domu – tas nav apspriežams, Latvija kļūs par ES locekli. Un tieši tāpēc esmu sapratusi, ka mums pēc iespējas vairāk jāizzina Eiropas Savienība un labāk jāsagatavojas, lai, tajā iestājoties, šī sistēma mūs nesamaltu. Iepriekš atvainojoties par nesmalku izrunāšanos, mūsu situāciju raksturošu tā – ja skaidri zini, ka izvarošana ir neizbēgama, tai sagatavojies, lai gūtu maksimālu baudu.
Lietus mitējas, Eiropas Savienības lietussargu aizveru un nolieku malā, līdz nākamajai reizei. Un nodomāju: labi būtu, ja šī Savienība mūs tāpat pasargātu, kad līst, kad saulains – iztiekam paši… Nu pilnīgi savtīga divkosība.
