SIA «Kvēle» direktora Ģirta Karpoviča un SOS-Kinderdorf Īslīces bērnudārza muzikālās audzinātājas Aijas Karpovičas ģimenē ir trīs bērni.
SIA «Kvēle» direktora Ģirta Karpoviča un SOS-Kinderdorf Īslīces bērnudārza muzikālās audzinātājas Aijas Karpovičas ģimenē ir trīs bērni. Liene (17 gadu) mācās Bauskas 1. vidusskolā, trīspadsmit gadu vecais Jānis – pilsētas pamatskolā, Ievai ir trīs gadi.
Mamma atradusi sirdsdarbu
Aija Karpoviča pirms gada Bauskā nodibināja «Bēbīšu skolu». Reizi nedēļā bērnudārzā «Pienenīte» pulcējas māmiņas ar jaundzimušajiem un gadu, divus veciem bērniem, lai piedalītos mūzikas terapijas un krāsu nodarbībās. Atsaucība ir milzīga.
Par savu misiju Aija uzskata darbošanos ar maziem bērniem. Pēc profesijas būdama kordiriģente, viņa tomēr nav atradusi šajā darbā aicinājumu.
Kopš rīdzinieku Karpoviču ģimenes pārcelšanās uz Bausku 1984. gadā Aija strādājusi Bauskas apkaimes vairākos bērnudārzos. Pēc Ieviņas piedzimšanas viņai radās vēlme un iespējas papildināt zināšanas un apgūt pavisam jaunu nozari – mūzikas terapiju, kam zīdaiņu attīstībā ir milzīga nozīme.
Ģirts Karpovičs neslēpj, ka Aijas sirdsdarbs prasa milzum daudz spēka un laika. Tas sniedz lielu gandarījumu, bet niecīgu atalgojumu.
Mājās neiekļūst meli
Karpoviču ģimenes modeli veido divi stingri balsti. «Mūsu mājās nav melu. Mēs cits uz citu pilnīgi paļaujamies un uzticamies,» teic Aija.
Bērnu attīstības katrā stadijā ir lietas, kas viņiem jāizbauda, lai uzkrātu pieredzi un izdarītu secinājumus. Tādēļ Lienei un Jānim nav bijis jāpretojas vecāku aizliegumiem. «Neesmu tik vecs, lai neatcerētos savus pusaudža gadus,» saka Ģirts. Aizliegumi un nemitīgi aizrādījumi, viņaprāt, var sniegt tikai negatīvu rezultātu. Aija atceras izvairīšanos no mūzikas skolas apmeklēšanas, uz ko mudinājis mammas kategoriskums. Viņa atzīstas, ka Mātes dienas priekšvakarā domās izjoņojusi cauri savai dzīvei, izdarot dažus sev nozīmīgus secinājumus. «Mana mamma neizsakāmi ziedojās bērnu labā, taču starp mums tomēr valdīja uzskatu atšķirība. Par to domāju ar lielām skumjām. Mammas vairs nav, bet meita gandrīz pieaugusi. Es apzinos, ka Lienei un Ievai jānodod sievišķības pieredze. Bet tā nav tikai ēdienu gatavošanas vai ģērbšanās prasme. Pieredze sevī ietver daudz, daudz smalku un dziļu nianšu,» domā Aija.
Līksmojas kā pusaudži
Brīvdienās Karpoviči atver Latvijas karti un meklē vietas, kur vēl nav bijuši. Ar katru gadu tādu kļūst arvien mazāk. Pēc jaunākās meitiņas piedzimšanas tētis visai ģimenei sagādāja necerētu pārsteigumu, uzaicinot Aiju, Lieni un Jāni ceļojumā uz Parīzi. «Mēs trokšņojām un uzvedāmies kā pusaudži,» atceras Aija. «Kafejnīcās sēžot, sacerējām dzejoļus, smējāmies, līksmojām. Tā gribas izbaudīt brīžus, kamēr visi esam kopā. Nemanot pienāks laiks, kad Liene un Jānis sāks veidot patstāvīgu dzīvi.»
Tētis atkal iemīlējies
Papildus inženiera elektriķa specialitātei Ģirts nolēmis iegūt otru augstāko izglītību. Pērn viņš uzsāka studijas uzņēmējdarbības vadības nozarē.
Studijas turpināt vēlētos arī Aija, taču pagaidām viņa šo domu noraida: «Ja labi padomā – kas var būt svarīgāks par atrašanos līdzās saviem bērniem? Profesionalitātei nedrīkst būt pārspīlēta nozīme. Visas lietas ģimenē jāsakārto pēc to svarīguma.»
Līdz ar mazās Ievas nākšanu pasaulē Karpoviču ģimenē radušās jaunas, līdz šim neiepazītas izjūtas. «Tagad uz mazu bērnu es lūkojos pavisam savādāk,» neslēpj Ģirts. «Nezinu, varbūt tas ir vectētiņa sindroms.» Aija jokodama ieminas, ka tētis Ievā ir iemīlējies, un tas noticis jau bērna gaidīšanas sākumā. «Ja vien atļauj veselība, es katrai sievietei pēc trīsdesmit iesaku dzemdēt bērniņu. Tas sagādā neizsakāmu laimi,» nešaubās Aija Karpoviča.
