Skaistkalnietis Jānis Kalniņš kopš pērnā gada 1. septembra ir direktors Kurmenes pamatskolai (Aizkraukles rajonā), kuru šogad absolvējuši deviņi bērni un kur pagājušajā mācību gadā pavisam mācījušies 105 skolēni.
Skaistkalnietis Jānis Kalniņš kopš pērnā gada 1. septembra ir direktors Kurmenes pamatskolai (Aizkraukles rajonā), kuru šogad absolvējuši deviņi bērni un kur pagājušajā mācību gadā pavisam mācījušies 105 skolēni.
Pirms mēneša Jānis Kalniņš Latvijas Universitātē saņēmis teicamu vērtējumu par direktora kvalifikācijas darbu sociālpedagoģijā un ir izvirzīts mācībām maģistrantūrā.
Skaistkalnes pagasta pūtēju orķestra «Rūči» sastāvā Jānis Kalniņš kopā ar savām atvasēm šovasar piedalīsies lielajos Dziesmu un Deju svētkos Rīgā, tādēļ daudz laika tiek veltīts mēģinājumiem.
Kādi bija jūsu nopietnākie plāni, dodoties uz Kurmenes skolu?
– Pirmais bija saņemties un noturēties, lai mani otrā dienā no Kurmenes nepadzītu (smejas). Liekas, ka bērni un skolotāji mani pieņēmuši, gan jau arī daļa vecāku. Otrais lielākais plāns – sadarbība ar citām skolām. Draudzības sarīkojumi mums ir jau notikuši Skaistkalnē, Vallē, bijām uzaicināti uz Uzvaru. Ir aizsāktas sarunas ar Ozolaines skolu. Bez ārējiem sakariem ne skola, ne pagasts nevar izdzīvot.
Jums tagad radusies iespēja daudz ko salīdzināt.
– Protams, man jāiejūtas pavisam citā lomā. Tagad cilvēki nāk pie manis un man ir jābūt galvenajam lēmējam, nekā tas bija pirms tam – Skaistkalnē.
Vidusskolas skolotājam ir citādāka pieeja mācību procesam, bet «toni» visai skolai uzdod vidusskolēni. Turpretī pamatskolā nav neviena, kas šo «toni» uzdod, jo visi audzēkņi vēl ir bērni. Daudzu vidusskolu vadītāji nav apjautuši, ka viņiem nepieciešama sadarbība ar pamatskolām – ka jāorganizē skolēnu sadraudzības sarīkojumi un tamlīdzīgi.
Jūsu ģimenē ir divi Jāņi. Kā svinat Līgo svētkus, Jāņus?
– Pretēji savai gribai, mums mūžīgi jāspēlē zaļumballēs, tādēļ Līgo svētki vienmēr saistījušies ar strādāšanu. Ja esam Skaistkalnē, tad ciemiņi nāk pie mums. Citreiz braucam pie maniem vecākiem uz Vidzemi. Bet, manuprāt, pēdējos īstos Līgo svētkus piedzīvoju, kad gāju vienpadsmitajā klasē. Skaistkalnē Līgo svinēšanas tradīcija iznīka, kolīdz svinēšanas vietu pārcēla no dzirnavu līča uz estrādi, jo bija jāatbrīvo īpašnieku zemes. Dzirnavu līcī kādreiz visa upes mala bija ar ugunskuriem. Šeit, Skaistkalnē, pat neesmu tagad dzirdējis kādu līgodziesmu atskanam. Arī Kurmenē Līgo nav nekādi dižie svētki, toties no laika gala tur plaši tiek svinēta Pēterdiena.
Es pat baidos, ka Jāņu tradīcijas Latvijā var arī neatdzimt tādā kvalitātē, kā bija agrāk. Tehnokrātijas paaudze ir un paliek tehnokrātijas paaudze – datorā Jāņus nenolīgosi! Vidzemē gan vēl saglabājusies tradīcija Līgo naktī iet no mājas uz māju.
Ko esat iecerējis paveikt tuvākajā laikā?
– Pabeigt skolas remontu, izstrādāt pagājušā mācību gada analīzi. Pēc tam jāgatavojas direktoru atestācijai, jāgatavo vīzija tuvākajiem pieciem gadiem. It kā muļķīgi un bezcerīgi – līdzekļu nav un tā tālāk. Biznesā māca – ir jāraksta uz papīra viss, par ko tu sapņo. Laika gaitā tu daudz ko atmet, bet gadās, ka piepildās pat visneprātīgākās idejas.
