Pieņemam kā pašsaprotamu: viens politiskais spēks ierodas pie vēlētājiem ar lidaparātu un piesola pa pastu piesūtīt maisiņu ar zemi no prezidenta Kārļa Ulmaņa kapavietas, otrs, līdzīgi krietnajam Sprīdītim, meklē purvā pazudušus dukātus.
Pieņemam kā pašsaprotamu: viens politiskais spēks ierodas pie vēlētājiem ar lidaparātu un piesola pa pastu piesūtīt maisiņu ar zemi no prezidenta Kārļa Ulmaņa kapavietas, otrs, līdzīgi krietnajam Sprīdītim, meklē purvā pazudušus dukātus, bet trešais gaida izdevīgu brīdi, kad ceturtajam uzgāzt «tualetes ūdeni», kuru tas diezin vai spēs līdz vēlēšanām noslaucīt. Un kur tad vēl piektais, sestais… Tieši priekšvēlēšanu laikā visuzskatāmāk atklājas cinisms, ar kādu dažs vēlas apliecināt tautai savu gatavību «nosēdināt valsti uz zaļa zara».
Varbūt viss būtu citādāk, ja parlamentā nestumdītos un negrūstītos partiju «lokomotīves» un «vagoni», bet gan darbotos pārstāvji no 100 vēlēšanu apgabaliem Latvijā. Varbūt tad beidzot saplaktu Rīgai «visapkārt smilšu kalni», pār kuriem pagaidām pat no Rīgas torņu galiem pārējo Latviju ieraudzīt neizdodas.
Neilgi pēc lielajām lietavām redakcijai no Codes piezvanīja pensionāre Valija. Viņa bija izmisumā – viss kartupeļu lauks 0,4 hektāru platībā guļot zem ūdens. Bet no ražas jāpārtiek pašai, jāatbalsta divi studenti, māmuļa. Kompensāciju lauksaimniecības departamentā nevarot pieteikt – izslīkušam jābūt ne mazāk kā hektāram kartupeļu stādījumu…
Masu informācijas līdzekļos izskan atzinums, ka kopumā lauksaimniecībai lietusgāzes nav nodarījušas tik briesmīgus postījumus, kā iesākumā paredzēja. Bet vai šādu slēdzienu var attiecināt uz visiem kopumā? Tam, kas savā mazdārziņā apčubina pārdesmit kartupeļu ceru, tā nav nekāda lauksaimnieciskā ražošana, bet gan cīņa par izdzīvošanu. Un ja šie nedaudzie ceri iet zudībā dabas stihijā, kas atlīdzinās zaudējumus? Vienam tie ir nenozīmīgi zaudējumi, citam – izšķiroši.
Valijas kundzes gadījumā, šķiet, pašvaldības pienākums būtu sniegt atbalstu, jo kurš gan labāk kā vietējā pagasta darbinieki pazīst savus iedzīvotājus un saprot, kuram ir vērts palīdzēt. Bet pašvaldību maciņš ir plāns.
Skaidrs ir tas, ka pašvaldības nesaņem visu pienākošos naudiņu. Par to liecina kaut vai nesen «uzpeldējusī» lieta par iedzīvotāju skaita neatbilstību Statistikas komitejas reģistra datiem. Rajona pašvaldības pašreiz nesaņem finansējumu gandrīz par divtūkstoš cilvēkiem! Turklāt šo finansējuma summu veido tā nodokļu maksājumu daļa, kurai jāatgriežas pie iedzīvotājiem. Negribētos ticēt, ka tā ir apzināta valsts politika, lai vairotu ienākumus valsts kasē.
Kas atbalstīs Valijas kundzi un viņai līdzīgā situācijā nonākušos? Varbūt labi kaimiņi izpalīdzēs, varbūt arī kāds tupenis vēl izaugs, varbūt pašvaldība atradīs lieku grasīti. Bet kas cīnīsies par maznodrošināto interesēm kopumā – vai tie būtu iepriekš minētie politiskie spēki?
