Skaistkalnietei Angelikai Šernai vārdu izraudzījies tētis ar vecomāti. Varbūt tāpēc, ka viņa piedzimusi gariem, melniem matiem, šo vārdu tuvinieki atzinuši par piemērotu.
Skaistkalnietei Angelikai Šernai vārdu izraudzījies tētis ar vecomāti. Varbūt tāpēc, ka viņa piedzimusi gariem, melniem matiem, šo vārdu tuvinieki atzinuši par piemērotu.
Bērnībā meitēns sapņojis kļūt par frizieri, tādēļ visas Angelikas lelles pamazām vien palikušas bez matiem. Pašlaik skaistkalniete mācās Bauskas vakarskolā, nodomājusi apgūt pārdevējas profesiju.
Angeliku aizrauj dziesmas un dejas, un viņa apgalvo, ka ģimenē visi kopā labprāt uzdzied arī ikdienā, ne tikai svētku reizēs. Dziedātprieks pārmantots no mammas kuplās ģimenes, kur visiem patikusi mūzika. Angeliku dzīve nelutina – no mazām dienām viņa radināta pie darba, pārdzīvojusi tēta Jēkaba aiziešanu viņsaulē.
Lai gan vārdībniecei labprāt patiktu dzīvot Bauskā, viņa nesūrojas par pienākumiem, ar kuriem jātiek galā pašu saimniecībā. Ik dienu kādam, tostarp arī Angelikai vai brālim Jēkabam, jādodas uz desmit kilometru attālo dārzu un ganībām. Citreiz kājām, citreiz ar divriteni pie brūnaļām ceļš jāmēro divreiz dienā.
Angelikas aizraušanās ir puķu audzēšana. «Māja bez ziediem – tas ir šķūnis,» apgalvo Angelikas mamma. Angelika pārliecināta, ka puķēs ir jāieklausās, tās jāpārzina. Par dāvināšanai nepiemērotām viņa uzskata rozes un lilijas – tās, gluži kā ļaunprātīgi cilvēki, varot atnest sāpes un ciešanas.
