Latvijas Republikas ministru prezidents Guntars Krasts pagājušajā nedēļā pauda optimistisku viedokli, ka šogad ar izaudzētās kvalitatīvās labības realizāciju problēmu nebūs.
Latvijas Republikas ministru prezidents Guntars Krasts pagājušajā nedēļā pauda optimistisku viedokli, ka šogad ar izaudzētās kvalitatīvās labības realizāciju problēmu nebūs. Tāpat tika paziņots, ka valdības pozīcija ir stingra – ar labības biznesu jānodarbojas privātajām struktūrām un valstij nav jākļūst par galveno labības iepircēju vai tirgotāju, bet gan jāveic tirgus regulatora funkcija. Tāpēc jaunā mehānisma būtība ir labības tirgu balstīt uz privātajiem uzņēmumiem, vienlaikus graudu audzētājiem dodot papildu garantiju, – ja viņu izaudzēto ražu nenopirks privātie uzņēmumi, to izdarīs valsts par noteikto minimāli garantēto cenu.
Tiktāl valdības nostāja, par kuru tomēr jāizteic pārdomas, kas saistītas ar pasaules praksi. Turklāt varas institūcijas it bieži savus lēmumus un rīcību saista ar kārtību Eiropas valstīs. Salīdzinājumam izmantošu pavisam tālas zemes – Austrālijas – piemēru, ko pērn, uzturēdamies Latvijā, presē izklāstīja mūsu novadnieks Imants Ronis (viņa saimniecība, starp citu, atradās Rundāles pagastā). Citēšu tautieša rakstīto: «Ir vesela rinda noteikumu, pat saimnieciski visbrīvākajā zemē, kas, kādai firmai saņemot licenci – atļauju uzsākt savu darbību, ir jāievēro un jāpilda, dodot zināmu skaidrību arī lauksaimniekiem, graudu ražotājiem. Valdība var izsniegt licences – atļaujas graudu iepirkšanai – un kopā ar šādām licencēm noteikt arī pirkšanas un maksāšanas noteikumus.» Droši vien, ka tas būtu izdarīts, ja Latvijā kādam politiskajam spēkam patiesi un dziļi interesētu savas zemes lauksaimniecība. Vai tas nav absurds, ka vēl otrdienas, 4. augusta, rītā neviens pārstrādes uzņēmums nebija pateicis iepirkuma cenu. Vai tiešām zemnieks uzskatāms par to trešo, vismuļķāko tēvadēlu? Sak, gan jau viņš labticīgi pacietīsies. Ja jau sākts līdzināt, tad atkal jāpiemin Austrālija, kur par piegādātajiem graudiem 80 procentu apmērā samaksā aptuveni trīs nedēļu laikā, bet atlikumu – pēc trim mēnešiem.
Laukos kombaini strādā, kaltes darbojas. Bet kur ņemt naudu, lai samaksātu par graudu žāvēšanu, jo šogad bez tās tomēr neiztiks. «Latvijas gāzei» ir dzelžaini noteikumi par kurināmā samaksu… Visi citi var prasīt, bet lauksaimniekam jāgaida kāda žēlastība. Pat nezin, no kā to sagaidīt.
Skumji, ka zemnieki, kaut gan viņiem bija dota iespēja uzstādīt savus noteikumus, šovasar neizturēja valstisko un privāto struktūru spiedienu. Neatradās neviena līdera, kas spētu ietekmēt visus kopā, nevis katru atsevišķi. Un ierēdņi varēs sacīt, ka tik zemu graudu iepirkuma cenu valsts rezervei taču nosauca paši zemnieki. Patiesi, tā tas arī bija.
Ko gan pārmest strupceļā iedzītajam lauksaimniekam? Šīsvasaras trakumam varētu būt arī šāds izskaidrojums – nav Latvijas Republikā valsts izstrādātas stabilas politikas, kas aizsargātu zemniecību un to balstītu; nav lauksaimnieku vidū tāda spēka, kas spētu visus vienot un diktēt tādus noteikumus, lai, piemēram, kā Dānijā ar zemnieku prasībām rēķinātos. Varbūt šī lauksaimniekiem sarežģītā vasara spēs it kā brīvi plūstošās straumes ievirzīt kādā gultnē. Gan valstiski noteiktā, gan zemniekam izdevīgā, nervus saudzējošā.
