Kristīne Sēnele
Kamēr citviet novadā ļaudis svētdien ar prieku sagaidīja ilgi neredzēto lietu, Rundāles pusē 4. jūnijā atvērta jauna grāmata, kura veltīta Mežotnes pilskalnam.
Grāmata «Mežotnes pilskalna stāsts», kas tapusi kā daiļliteratūras darbs, ne vēsturisks apraksts, caur divu galveno varoņu Zīles un Mada vēstījumiem atklāj dzīvi Lielupes krastā 13. gadsimtā vienā no lielākajām senpilsētām.
Mežotne 13. gadsimtā aizņēmusi 13 hektārus; tiek lēsts, ka to apdzīvoja aptuveni divi trīs trūkstoši iedzīvotāju – apmēram tikpat, cik tagad visos Rundāles apvienības trijos pagastos kopā. Stāsts balstīts reālās vēstures liecībās un faktos un ļauj ar galveno varoņu acīm skatīt priecīgos un skumjos notikumus senās Upmales zemes sirdī.
Grāmatas autore Ieva Staltmane atklāj, ka izpētes darbs stāsta tapšanas laikā aizņēma ne mazāk laika kā pati rakstīšana. Vieglāk I. Staltmanei padevies Zīles stāsts, turpretī ar Mada vēstījumu gājis lēnāk. Viņa atzina, ka tieši precīzie vēstures apraksti un hronikas, zināšanas par tā laika dabu, sabiedrības normām deva ļoti labu pamatu darba radīšanai, jo radošums tā ieguvis precīzu teorētisko rāmi. Autore norāda, ka, veidojot šāda žanra darbu, ir viegli radīt mītus tur, kur to patiesībā nemaz nav.
Vēstures faktu izpētes laikā viņu fascinējis atklājums, cik nozīmīgi bijuši meži Lielupes krastos, ne tikai regulējot plūdus, bet arī nodrošinot to, ka upe ir kuģojama un tā pilnībā ietekmējot visu sabiedrības dzīvi. Tāpat Ievu pārsteidza tas, cik demokrātiska un brīva bijusi tā laika sabiedrība, ka zemgaļu sievietēm bijušas gan tiesības mantot, gan precēt to vīrieti, ko viņas vēlas. Tas radījis pilnīgi citu priekšstatu par zemgalietēm kā sievietēm ar stipru raksturu, nevis trauslām būtnēm.
Projekta vadītāja Laura Ārente grāmatas atvēršanas svētkos uzsvēra, ka Mežotnes pilskalns ir ne tikai liela vēsturiska, bet arī ainaviska un tūrisma vērtība, ņemot vērā gadu gaitā veiktos infrastruktūras uzlabojumus. «Ikviena tauta ir dzīva, kamēr par to stāsta stāstus, tāpēc mēs stāstām par tiem zemgaļiem, kas dzīvoja Mežotnē. Tās ir mūsu saknes, par kurām jāstāsta nākamajām paaudzēm,» sacīja L. Ārente.
Grāmatas grafiskā dizaina autore Dace Runča-Štelmahere novēlēja, grāmatu lasot, izjust gan pilskalna pārlaicīgo spēku, gan lepnumu par šo vietu un novērtēt mūsos ritošās zemgaļu asinis.
Izdevumā izmantotas krāšņas vjetnamiešu mākslinieka Kao Vjenta Ngujena sadarbībā ar vēsturnieku Normundu Jērumu radītās seno zemgaļu tā laika dzīves vizualizācijas.
Grāmata plašākai auditorijai būs pieejama Bauskas novada bibliotēkās un skolās, bet elektroniski tā būs apskatāma tīmeklī. L. Ārente cer, ka tuvākajā nākotnē «Mežotnes pilskalna stāstu» būs iespēja izdot arī lielākā tirāžā, lai to var iegādāties ikviens interesents.
Sadarbojoties tam pašam autoru kolektīvam, pirms trim gadiem tapa arī «Teiksma par Mežotnes pilskalnu».
Interesanti.Ar nepacietību gaidām.Paldies autorei.
ja senāk grāmatu rakstīja autors, kad dvēselē sajuta vajadzību kādiem pastāstīt savas atklāsmes vai redzējumu, tad tagad tas notiek “projekta ietvaros”, projekta vadītājas uzraudzībā, protams, par šādām “vajadzībām” budžetā atvēlētu naudu.
Un atkal skaudība. Te jau skaidrs, kas rakstījis komentāru. Cilvēks, kam nav izdevies projektu sen jau īstenot un ir atstādināts no amata dēļ savas nespējas veikt apjomīgus projektus.
Jāpasaka taču kaut kas riebīgs.
Zemisks un pretīgs gājiens!
Man kā vēsturniekam protams intresē jaunā grāmata. Bet kur tāda intrese par šo vietu pēdējos gadus? Ja jau tāda vēsturiski svarīga vieta tad varēja tos pāris km noasfaltēt!
rakstīja robots, jo par dzīvu cilvēku lieto vietniekvārdu, kurš. Ja jau daiļliteratūru, kas faktiski ir šī grāmata, piedevām vēl fantastikas žanrā rakstītu, autoriem sāks pasūtīt pašvaldības, ja tām atradīsies šādiem projektiem nauda, tad būtu jājautā, kas vispār ir māksla šodien, kurp mēs ejam? Vai tiešām Pegazs atlido un iedvesma rodas vien tad, ja pašvaldības darbinieka vadībā tiek “apgūta” projekta nauda?
Iespējams, ka rakstīja tiešām “kas”, jo aizrādīt kādam par valodas lietojumu, bet pašam rakstīt pilnīgi stilistiski un gramatiski nepareizus teikumus, var rakstīt tikai tāds, kas latviešu valodu īsti nepārzina.
Nonācu pārdomās par tikko izlasīto Bauskas Taste nolikumu FB. No viena tirgotāja tiek iekasēta summa tūkstoša un vairāk vērtībā. Mežotnes svētkos nodeva liekas bija 100 reiz mazāka. Abi divi pasākumi ir pašvaldības budžeta rīkoti. Taste, ienest savu maizīti visticamāk nevarēs, jo tirgotājiem būs jāatpelna savs tūkstotis un par to parūpēsies pašvaldības policija vai apsardze. Mežotnes svētkos tirgotāju dalības maksa mazāka un katrs varēja nākt ar savu termosu un maizīti. Jautājums pašvaldības darboņiem – tas ir normāli, ka par Bauskas novada pašvaldības naudu tiek ižmiegt tirgotāji, kuri pēc tam šo pasākumu padara nepieejamu ģimenēm ar 2 un vairāk bērniem, jo ir grūti pateikt bērnam, ka saldējums, kartupeļu virtenis, frī, mūsu ģimenei nav pa kabatai, un ēdīsim, kad nokļūsim mājās, kas mūsu gadijumā ir apmēram stunda. Kā šie divi pasākumi atškiras, kapēc Mežotnē ģimenes pasākums bija ģimenēm, bet Bauskas Taste, kas tiek reklamēts kā ģimenes pasākums ir pieejams tikai turīgai un elitārai publikai?
stilistiski un gramatiski pareizi rakstīt teikumus prot vien sēdošie domē vai arī projektu naudas “apguvēji”. Runa neiet par gramatiku un stilu, bet pasūtījuma darba veikšanu par naudu, nebūtu pašvaldības darbiniecei pieejama “projekta nauda”, nebūtu arī grāmatas fantastikas žanrā.
Var redzēt, ka tev ceļu pārgājusi pašvaldības darbiniece!
Ja nevari savas emocijas notušēt, tad nav ko te ņaudēt un žulti izgāzt.
Tu pat nevari fantastikas žanrā uzrakstīt savus komentārus, nemaz nerunājot par projektiem!
nemeklē cilpodams vainu citos, kuriem tavās iedomās kāds vai kāda pārskrējis ceļu. Runā par lietu, grāmatu, kas patiesībā ir pašvaldības pasūtījums. Varbūt, vēl Parnasā nenonākušiem autoriem jādibina kāds savs “ateljē”, kurā pašvaldības darboņiem pasūtināt daiļliteratūru, ja “ienākusies” projektu naudiņa?
Kāds kriminālromāns par korupciju arī iznāks par eiropas naudu?
Ja kādam ir zināms par to, ka tiek pārkapts likums un šī persona ar savām aizdomām un pierādījumiem nav vērsies policija, tad šī pati persona var tikt sodīta par klusēšanu un pierādijumu slēpšanu, ja šādi apgalvojumi ir tikai, lai kādu apmelnotu, tad šī persona ir sodāma par neslavas celšanu. Takā, lasītāj, izvēlies vienu no diviem variantiem par kuru sniegs paskaidrojumus.