Iecavniekam Aleksandram Kristonam 11. novembrī paliks 80 gadu, bet 18. novembrī jāsvin vārdadiena.
Iecavniekam Aleksandram Kristonam 11. novembrī paliks 80 gadu, bet 18. novembrī jāsvin vārdadiena. Kopā ar sievu Elzu viņš laulībā dzīvo jau 55 gadus. Kristona kunga lielākā aizraušanās un dzīves pamatvērtība ir bērnu muzikālā izglītošana. Vairākas iecavnieku paaudzes pirmo izpratni par mūziku guvušas, darbojoties Aleksandra Kristona vadītajos ansambļos «Akotiņš» un «Gamma». Arī viņa dēls Andris, mazdēli Juris un Mārcis bijuši ansambļu dalībnieki.
– Lasītāji noteikti vēlētos ar jūsu ģimeni iepazīties tuvāk.
– Esmu dzimis bēgļu gaitās Maskavā, kur mana ģimene nokļuva Pirmā pasaules kara laikā. Māsa Raisa piedzima Kazaņā. Divdesmito gadu pirmajā pusē atgriezāmies Latvijā. Mans tēvs strādāja par Iecavas pagasta sekretāru, bija sabiedriski ļoti aktīvs. Ar Elzu apprecējāmies neilgi pirms Lestenes lielā aplenkuma. Pēc Vācijas kapitulācijas mani aizsūtīja uz Krieviju. Līdz 1947. gadam Amūras apgabalā kopā ar japāņiem būvēju dzelzceļu.
– Vai jūsu profesija saistīta ar mūziku?
– Trīs gadus biju Iecavas kultūras nama direktors. Pēc tam strādāju par Sadzīves pakalpojumu kombināta Iecavas ceha meistaru. Darba gaitas turpināju ceļu būves nozarē, būdams meistars «Gulbju» karjerā. Taču aizraušanās ar mūziku sākās jau pusaudža vecumā.
– Pastāstiet, kā viss notika!
– Pie brīvmākslinieces Villertes Jelgavā trīs gadus mācījos klavierspēli. Kopā ar mani privātstundas apmeklēja arī dziedātājs Edgars Plūksna. Viņš tolaik bankā strādāja. Es ne reizi nebiju dzirdējis Edgaru dziedam, taču, kad abi kopā uzstājāmies Ziemassvētku koncertā, pirmo reizi apjautu viņa dotības. Droši vien es turpinātu klavierspēles stundas ilgāk, ja par modes lietu nekļūtu amerikāņu basketbols. Es tā aizrāvos, ka muzicēšanu pārtraucu. Taču dzīves ievirze iepriekš nav prognozējama. Vēl dienēju Latvijas Armijā, kad 1940. gadā ienāca krievi. Armijas ansambļa sastāvā tad arī nācās izpildīt to pāris krievu dziesmu, ko toreiz zinājām.
– Kādus instrumentus jūs spēlējat?
– Visus, izņemot pūšamos. Instrumentu spēlēšanu esmu apguvis pašmācībā. Savukārt vienīgais instruments, ko nespēlē dēls Andris, ir vijole.
– Liepājas Tuberkulozes slimnīcas galvenais ārsts Andris Kristons šogad kļuva populārs visā Latvijā. Viņš pirmais atklāti uzdrīkstējās runāt par tuberkulozes izplatības problēmu Latvijā, tādējādi kļūdams par nerimtīgu diskusiju subjektu.
– Andra popularitāte mums dārgi maksāja. Kad sieva Elza televīzijā ieraudzīja sižetu ar draudiem Andra atbrīvošanai no darba, viņai iestājās sirds vājums. Vajadzēja izsaukt ātro palīdzību. Tajā laikā Iecavas dakteri pie Elzas brauca vairākkārt. Es negribu apvainot jūsu kolēģus – žurnālistus –, taču presē parādījās visvisādi brīnumi. Piemēram, ka Andris pats ar sirdslēkmi nokļuvis slimnīcā. «Vakara Ziņās» pat bija publicēta tāda mazliet dīvaina fotogrāfija. Par savām veselības problēmām Andris mums neko nav stāstījis. Sākoties diskusijai par tuberkulozi, žurnālisti dēlu burtiski vajāja. Arī mazbērniem nebija viegli tādu spriedzi izturēt. Par laimi, diskusijas beidzās, nu Andrim neviens netraucē strādāt. Viņš atsācis arī aktīvu koncertdarbību, uzstājoties Latvijas slimnīcās ar paša komponētajiem skaņdarbiem.
– Acīmredzot dēla un mazdēlu bērnībā jūs bijāt viņu pirmais mūzikas skolotājs – cilvēks, kurš palīdzēja iejusties skaņu pasaulē.
– Klusībā priecājos, ka mazdēlu Juri uzskata par vienu no Liepājas labākajiem pianistiem. Viņš sadarbojas ar Igo Fominu. Jā, esmu apzināti centies gan savus, gan svešus bērnus audzināt par muzikāli izglītotiem cilvēkiem. Estrādes ansambli «Gamma» Iecavā nodibināju 1961. gadā. Tajā, protams, darbojās arī Andris. Dēls 1987. gadā pārņēma šī ansambļa māksliniecisko vadību. Viens no mana mūža lielākajiem gandarījumiem ir tas, ka ansamblis joprojām pastāv un muzicē. Bērnu vokālo ansambli «Akotiņš» izveidoju 1982. gadā, iesaistot mazdēlus Juri un Mārci. Sākotnēji tas bija iecerēts kā ģimenes ansamblis, taču mazo iecavnieku atsaucība mudināja kopu paplašināt. Man ir neizsakāms prieks, ka vairāki bijušie «Akotiņi» ir Latvijā atzīti un novērtēti mūziķi.
– Estrādes ansamblis «Gamma» un «Akotiņš» bieži muzicēja kopā.
– Grūti nosaukt vietu Latvijā, kur mēs nebūtu uzstājušies. Man patīk ansambļu lieli sastāvi, tādi, kuros pilnībā atklājas muzikālā priekšnesuma neierobežotās iespējas. «Gammā» un «Akotiņā» darbojās ne tikai iecavnieki, bet arī rīdzinieki, liepājnieki, lielvārdie- ši – grūti visus uzskaitīt. Mums vienmēr laimējās atrast atbalstītājus – Bauskas rajona iestādes un uzņēmumus. Ar pateicību varu nosaukt bijušo sovhozu «Progress», kolhozu «Code», Ceļu būves kombināta 8. cehu Iecavā. To vadītāji saprata, ka ansambļi nav mana kaprīze, ka muzicēšanai ir tālejošs mērķis un mūsu darbam ir milzīga nozīme jaunās paaudzes mākslinieciskajā izglītošanā.
– Varētu domāt, ka jūs nekad nav piemeklējuši sarūgtinājuma brīži…
– Es nevēlos tos īpaši uzsvērt. Bet man sāpīgi dzirdēt, ka Iecavas bērniem profesionāla muzikālā izglītība esot iegūstama tikai mūzikas skolā, ka es viņus bojājot. Taču gribu paskaidrot, ka nepavisam nemēģinu konkurēt ar mūzikas lietpratējiem. Man vienmēr bijis skaidrs darbības mērķis – sniegt mazuļiem pirmo ieskatu mūzikas pasaulē, radīt pamatu turpmākajai attīstībai. Manas pietātes apliecinājums pret profesionālajām zināšanām ir fakts, ka dēls un mazdēli absolvējuši mūzikas skolu. Taču pirmā saskarsme ar šo netveramo mākslu viņiem sākusies ģimenē. Viss mans ansamblis «Akotiņš» arī ir mana ģimene.
Mīļākā dziesma: Visas Raimonda Paula dziesmas. Man patīk melodijas ar nopietniem tekstiem.
Rakstura īpašība, ko vērtē visaugstāk: Esmu atklāts. Vēl man ir stipri nervi.
Garšīgākais ēdiens: Debesmannā un biezpienmaizītes.
Iecienītākā krāsa: Violetā. Arī manai sievai tā patīk.
