Pasaulē sestdien, 17. oktobrī, tikusi atzīmēta Nabadzības izskaušanas diena.
Pasaulē sestdien, 17. oktobrī, tikusi atzīmēta Nabadzības izskaušanas diena. Dažbrīd jau šie simti dažādu «cīņu» un «veicināšanu» dienu šķiet muļķīgi un pat komiski – veicināsim sēdēšanu ar taisnu muguru, cīnīsimies par barošanu ar krūti… Un vienas dienas laikā! Bet patiesībā šādu akciju rīkošanai ir daudz lielāka jēga un nozīme. Protams, ne jau tikai un tieši šajā dienā būs izskausta kāda no nevēlamām parādībām vai attieksmēm, bet sabiedrības uzmanība uz to tiks centrēta. Vai tad nav tā, ka ikdienu ritumā mēs neko nedzirdam un nedomājam par smēķēšanas kaitīgumu, iespējām saslimt ar AIDS, jūras piesārņošanu, koku izciršanu un to skaita samazināšanos? Taču spilgti un prasmīgi rīkota kampaņa liek par to domāt, to saredzēt un vismaz kādu brīdi pat rīkoties.
Tāpat ar nabadzību. Simti Latvijas lielpilsētās dzīvojošu un no automobiļiem neizkāpjošu «resnā gala» cilvēku patiešām nezina, kas ir nabadzība. Kāda mana paziņa ne reizi savā apzinātajā mūžā nav braukusi sabiedriskajā transportā, kājām gājusi tikai pludmalēs. Droši vien daudzviet pasaulē bija rīkotas labas akcijas vai kampaņas, kas bagātākajiem lika apzināties nabadzību sev līdzās. Latvijā un Bauskā nemanīju neko. Televīzijā parādīja badā mirstošus Āfrikas cilvēkus. Tieši kā pirms divdesmit gadiem Padomju Savienībā, kad programma «Vremja» (laiks) raidīja sižetus: ja par noziedzību un prostitūciju, tad no Amerikas vai Vācijas, ja par nabadzību un badu – no Āfrikas… Tiesa gan, šoreiz pēc Āfrikas sekoja arī daži kadri par pašu mājām – pastaigājās kāds onkulītis vecās kurpēs ar apdilušu polietilēna maisiņu rokās. Un faktu mums ir tik vien kā šie: Latvijas valstī nabadzībā dzīvo 20 līdz 65 procenti no visiem iedzīvotājiem. Cik «precīza» amplitūda! Tas kārtējo reizi pierāda, ka mūsu daudzajās iestādēs strādājošie klerki gadu gadiem nespēj pat statistiku apkopot. Elementāra izpēte, aptaujāšana un saskaitīšana, bet tas netiek darīts. Daži speciālisti gan tiecas teikt, ka ir tie 65 procenti nabagu, jo nespēja normāli izglītot bērnus, izglītoties pašiem, iegādāties grāmatas un preses izdevumus arī nav nekas cits kā nabadzība…
Tikko biju seminārā, kur vietējo avīžu redaktoriem lekcijas lasīja viens no Eiropas masu saziņas līdzekļu vadošajiem konsultantiem Asgeirs Oldens (norvēģis, par konsultācijas stundu viņam tiek maksāts 90 latu). Lektors lūdza katru nosaukt trīs lietas, kas motivē mūs darbam, kas ir mūsu dzinulis pildīt šo grūto amatu. Visi dažādu lietu vidū minējām naudu, atalgojumu. Ne Skandināvijā, ne Amerikā laikrakstu redaktoriem prioritārais motivācijā nav alga. Viņus virza karjeras iespējas, iespēja sevi pierādīt, izglītoties, ceļot. Jo labs atalgojums tajā pasaulē ir pati par sevi saprotama lieta, augsts atalgojums viņiem eksistē, un viss. Tātad esam vienkārši nabagi. Un seminārā sestdien, Nabadzības izskaušanas dienā, nīdēju vismaz zināšanu nabadzību. Kā cīnījāties ar nabadzību jūs, lasītāji? Varbūt kādam ir vērtīgi ieteikumi, gaidām.
