Salīdzinot ar neseno pagātni, kad vajadzēja atjaunot mūsu valsts neatkarību, tolaik, pirms 80 gadiem, valsts bija jāceļ no sākuma.
Salīdzinot ar neseno pagātni, kad vajadzēja atjaunot mūsu valsts neatkarību, tolaik, pirms 80 gadiem, valsts bija jāceļ no sākuma. Latviešu valsts lietderību nācās izskaidrot ne tikai ārvalstīs, kur par mūsu tautu reti kāds bija ko dzirdējis, bet arī pašu zemē. Cik daudz bija tādu cilvēku, kuri ticēja tam, ka ir iespējama sava valsts latviešiem? Kāds bija pamats jaunās valsts celtniecībai?
Jaunlatviešu kustība
Par pirmsākumiem varētu dēvēt pagājušā gadsimta vidū aizsākušos tautisko atmodu, kad sāka veidoties latviešu nacionālā apziņa. Tad, protams, vēl neradās iecere par latviešu valsti, bet jaunlatvieši centās panākt mūsu tautai lielāku lomu saimniecībā un sabiedriskajā dzīvē.
Lai gan tajā atmodas laikā Bauska nepiederēja pie jaunlatviešu kustības aktīvākajiem centriem, tomēr Mēmeles pagastā dzimušajam advokātam Krišjānim Kalniņam bija nozīmīga loma tautiskās kustības aizsākumos Jelgavas ģimnāzijā, vēlāk starp latviešu studentiem Maskavā, vēl vēlāk Rīgas Latviešu biedrībā. To viņš vadīja no 1875. līdz 1878. gadam. Kr. Kalniņam tolaik nācās cīnīties par latviešu tiesībām pašvaldībās, skolās, viņš arī bija viens no galvenajiem 2. latviešu Dziesmu svētku rīkotājiem, kā arī organizēja latviešus pirmajās divās Rīgas pilsētas Domes vēlēšanās.
Veidojas nacionālā pašapziņa
Otrais svarīgākais impulss latviešu nacionālās pašapziņas izveidē bija 1905. gada revolūcija, kad mūsu tauta sāka apzināties savu līdz tam apslēpto spēku. Šīs revolūcijas laikā arī Bauskas novadā notika aktīva politiskā darbība. Pēc revolūcijas apspiešanas sekoja 10 gadu ilgs atslābuma periods, kuru pārtrauca Pirmais pasaules karš. Kara darbība, došanās bēgļu gaitās un pirmo latviešu karaspēka vienību veidošana sniedza jaunus impulsus. Vairoties no vācu karaspēka, daudzi Bauskas novada iedzīvotāji devās bēgļu gaitās. Bausku pameta aktīvākie sabiedriskie darbinieki, tālab vācu okupācijas laikā šeit nenotika nekādas aktivitātes.
Baušķenieks Vilis Olavs vadīja Latviešu bēgļu apgādāšanas centrālkomiteju. Šajā organizācijā vadošos amatos darbojās arī tagadējā Viesturu pagastā dzimušais vēlākais Valsts prezidents Jānis Čakste, rundālietis Frīdrihs Vesmanis, kā arī Ādolfs Klīve no Vecumniekiem. Latviešu bēgļu apgādāšanas centrālkomiteja bija tolaik lielākā latviešu organizācija, kurai bija vairāki simti apakšnodaļu. Daudzi citi savas zemes patrioti tobrīd latviešu strēlnieku bataljonos ar ieročiem rokās aizstāvēja Tēvzemi.
Iestājas par vienotu Latviju
1917. gada februāra revolūcija izraisīja jaunas pārmaiņas Latvijas neokupētajā daļā. Tolaik bija populārs sauklis: «Brīvu Latviju brīvā Krievijā!». Tolaik lielākā daļa mūsu inteliģences vēl loloja domu par Latvijas autonomiju demokrātiskas Krievijas sastāvā. Tikai nedaudzi domāja, ka Latvijai vajadzētu būt neatkarīgai valstij.
Latvijas valsts ideja nobrieda demokrātiski noskaņotas inteliģences aprindās, kas vācu okupētajā Rīgā darbojās kā Demokrātiskais bloks, bet lielinieku kontrolētajā Vidzemē un citās Krievijas impērijas daļās darbojās Latviešu pagaidu nacionālā padome. Savā otrajā sesijā Petrogradā 1918. gada 15. janvārī padome jau atzina, ka «Latvijai jābūt patstāvīgai demokrātiskai republikai, kas apvienotu Kurzemi, Vidzemi un Latgali». Šāda deklarācija jau bija jauns pavērsiens latviešu valstiskās apziņas attīstībā. Ārzemēs ilgstoši un sekmīgi darbojās vēlākais Latvijas ārlietu ministrs Zigfrīds Meierovics. Ne velti
Lielbritānijā Latvijas faktisko neatkarību atzina jau nedēļu pirms 18. novembra.
Vācijas sakāves sekas
Pēdējais stimuls Latvijas neatkarības pasludināšanai bija Vācijas sakāve Pirmajā pasaules karā, kas oficiāli tika atzīta 11. novembrī. Šī notikuma iespaidā Rīgā aktivizējās Demokrātiskais bloks, kā arī vairāki Latviešu pagaidu nacionālās padomes darboņi ieradās vācu okupētajā Latvijā. 17. novembrī Rīgā sapulcējās astoņu nozīmīgāko latviešu politisko partiju pārstāvji (izņemot lieliniekus) un izveidoja Tautas padomi. Par Tautas padomes priekšsēdētāju tika ievēlēts Zemnieku savienības pārstāvis Jānis Čakste, bet par topošās valsts Pagaidu valdības vadītāju – Kārlis Ulmanis (arī no Zemnieku savienības). Pēc tam – 1918. gada 18. novembrī Rīgā, Nacionālajā teātrī – notika svinīga Latvijas valsts pasludināšana. Te vēl jāpiebilst, ka par šo sarīkojumu tolaik zināja visai ierobežots cilvēku skaits, jo visā Latvijā noteikšana bija vācu okupācijas pārvaldes rokās. Ārpus Rīgas, arī Bauskā, ziņas par šo notikumu nokļuva tikai pēc vairākām dienām.
R. ĀBELNIEKS, vēsturnieks
