Tālu ceļu no Krasnojarskas, Krievijā, veicis bijušās vecsaulietes Vizmas Stūris (Soldatovas) sūtījums «Bauskas Dzīves» redakcijai: vēstule un burtnīca ar bērnības un jaunības atmiņām par dzimto Vecsaules pagastu un mūža 19 laimīgākajiem gadiem.
Tālu ceļu no Krasnojarskas, Krievijā, veicis bijušās vecsaulietes Vizmas Stūris (Soldatovas) sūtījums «Bauskas Dzīves» redakcijai: vēstule un burtnīca ar bērnības un jaunības atmiņām par dzimto Vecsaules pagastu un mūža 19 laimīgākajiem gadiem, kurus pārtrauca pār robežu pārlīdušie krievu tanki 1940. gada 17. jūnijā, Bauskas ģimnāzijas izlaiduma dienā, un Stūru ģimenes izvešana uz Sibīriju pēc gada – 14. jūnijā. Daudz aizkustinošu lappušu par tēva saimniecību, Vecsaules skaisto parku, par šķiršanās priekšnojautām, ko Vizma redzējusi mājas drauga suņuka Džipiņa skumjajās acīs, par vecāku un māsas zaudējumu, par meitām, znotiem un mazbērniem, kuru dēļ Vizma palikusi Krasnojarskā…
Publicējam VIZMAS STŪRIS (Soldatovas) trīsdesmito gadu atmiņu vēstījuma fragmentus.
Pirmā mīlestība
Lai cik smieklīgi tas skan, es iemīlējos… desmit gadu vecumā. Ar Ļonusu Pukinski mani iepazīstināja krustmāte kādas balles vakarā. Ļonusam bija piecpadsmit gadu, viņš Rīgā studēja būvniecības tehnikumā. Visu vakaru dejojām. Ļonuss (viņa īstais vārds bija Leonards) brīnījās, ka es labi dejoju. Atbildēju, ka to daru no sešu gadu vecuma. Drīz bija krustmātes Zentas meitas kāzu diena, un mēs atkal dejojām visu vakaru un nākamo dienu. Sapratu, ka esmu iemīlējusies, lai gan īsti nezināju, kas tas ir. Krustmāte manai mammai bija teikusi, ka augot pāris. Nekas neiznāca. Liktenis nevēlēja… Bet man šī pasaka palika dziļi, dziļi sirdī uz visu mūžu.
Ļonuss bija korekts, labi audzināts, galants, uzmanīgs. Vasaras viņš pavadīja Podnieku ģimenes mājās un pie mums bieži atbrauca ar velosipēdu. Ļonuss ne reizi nemēģināja mani noskūpstīt, nerunājot par ko citu… Tādēļ atmiņas par pirmo, ļoti agro mīlestību ir saulainas – īsts ziedoņa laiks. Kamēr vien būšu šajā pasaulē, neaizmirsīšu mūsu pēdējo balli aizsargu namā. Tā bija mana pēdējā gaišā pasaka pirms aizvešanas no Dzimtenes.
Ļonuss apprecējās un 1944. gadā aizbrauca uz Ameriku. Arī viņš, tāpat kā es, vairākas reizes atvaļinājuma laikā bijis Vecsaulē, Bauskā, Rīgā. Bet mēs ne reizi vairs neesam satikušies. Ļonuss aizgāja mūžībā Amerikā 1988. gadā. Saldu dusu tev, mans bērnības un jaunības draugs!
Es gribēju būt aktrise
Vecsaules pagasta centrā, parkā, bija diezgan liels kultūras nams. Vairākas reizes gadā šurp brauca Jelgavas ceļojošais teātris. Man toreiz bija pieci gadi, kad kārtējo reizi ieradās teātris. Atbrauca uz mūsmājām Podnieka kundze un stāstīja, ka teātrim izrādei vajadzīga meitenīte. Viņas meita esot par lielu. Jautā, vai es negribētu spēlēt teātrī. Protams, gribu! Kas par jautājumu! Man vajadzēja satikties cietumā ar māti no aristokrātu aprindām. Vajadzēja skriet viņai pretī, apskaut un raudāt. Mani apģērba pasakaini skaisti – īsos flisētos svārciņos, baltā jaciņā ar sarkanu apmali no spoža zīda, plata rozā lente manās garajās kastaņbrūnajās cirtās. Lugas otrajā cēlienā mani uzveda uz skatuves. No otras puses uznāca melnā tērpā jauna, skaista sieviete. Viņa pastiepa rokas, izsaucās: «Meitiņ! Saulīte mana!» Es paskrēju viņai pretī, apskāvu… No viņas drēbēm plūda brīnišķīgs aromāts kā Rīgas tantei Emmai. Viss ritēja labi, kā mēģinājumā. Tikai no asaru tēlošanas «jaunizceptajai aktrisei» nekas neiznāca, jo man asaras sāka plūst straumēm. Kādēļ? Neatceros. Laikam mani saviļņoja tas, ka skaistā dāma ir nelaimīga. Ar mokām mani atrāva no «mātes» un aizveda no skatuves…
Mandžūrijas valsis
Astoņu gadu vecumā saslimu ar šarlaku. Slimoju ilgi un grūti. Kādā sestdienas vakarā, kad man bija īpaši grūti, izdzirdu no virtuves puses nākam mūzikas skaņas. Tās nebija patafona plates, bet kaut kas noslēpumaināks. Kaklā smacēja, raudāju elsodama. Tas bija mūsu mašīnists Sergejs Suhanovskis, kurš spēlēja mandolīnu. Pēc mana lūguma viņš ienāca istabā, apsēdās gultas kājgalī, un istaba piepildījās ar nedzirdēta valša skaņām. Skaistā melodija mani sauca, glāstīja un stāstīja. Par ko? Par tālām zemēm un svešiem ļaudīm, ko man lemts būs redzēt un satikt? Sergejs teica, ka spēlējis Mandžūrijas valsi…
Sergejs ar sievu Martu un vēlāk ar mazo Gunāru dzīvoja mājas otrā galā. Es pie viņiem atrados biežāk nekā mūsu ģimenes pusē. Sergeju pēdējo reizi satiku 1957. gadā, kad pirmoreiz no Sibīrijas apciemoju mīļās vietas Dzimtenē. Tagad Sergejs un Marta ir aizgājuši mūžībā. Viņu dēls Gunārs ar ģimeni dzīvo Bauskā. Viņš ilgus gadus strādājis par autobusa šoferi.
Bargā likteņa sitiens
Man bija trīspadsmit gadu, kad nomira ļoti mīļotais tētis. Labi atceros, kā viņš vasaras sākumā mani uzcēla uz pleca un iegāja dārzā pie jaunā saldā ķirša, lai es rauju pirmās gatavās ogas. Stādus tētis bija atvedis no Vācijas, kur brauca pirkt mašīnas. Mūsu saimniecībā bija pašgājēja tvaika lokomobile, tētim bija gateris, sudmalas, komplicēta vācu firmas kuļmašīna.
Man patika atlaisties salmos aiz šķūņa, klausīties, kā «dzied» kuļmašīna, domāt par nākotni: vai es būšu aktrise, vai gleznotāja. Dzīvošu Rīgā, vasaras pavadīšu jūrmalā, bet mājās gleznošu visu skaisto dārzā, birzē. Mājās mani gaidīs mīļotie zirgi, gotiņas, aitas ar jēriņiem. Braukšu pie savējiem pavasaros, kad ziedēs narcises un maijpuķītes, ceriņi, krēma rozītes, un rudeņos, kad ziedēs rudzi…
…Man drīz būs 77 gadi. Esmu pateicīga Svētajai Trīsvienībai un Laimes mātei, ka svešumā man ir klājies labi. Taču sēras pēc Dzimtenes mani nepamet. Domās es bieži staigāju pa mūsmāju istabām, pa Vecsaules parku, pa Bauskas ieliņām…
Man ir trīs mazmeitiņas. Ļoti gribētu, lai viņām būtu pūrā kaut kas no maniem sapņiem, manām spējām zīmēšanā, izšūšanā. Gribētos sagaidīt…, ja Dievs dos.
