Visās norisēs noteicošais ir fons. Miers ir fons, karš arī ir fons. Tā līnija, no kuras skaitāmi plusi (uz augšu) un mīnusi (uz leju).
Visās norisēs noteicošais ir fons. Miers ir fons, karš arī ir fons. Tā līnija, no kuras skaitāmi plusi (uz augšu) un mīnusi (uz leju). Māmiņas izmisušas skaita santīmus, cik paliek no vīra minimālās algas un bērnu pabalsta, kad samaksātas pasaules cenas par siltumu un citiem pakalpojumiem, kas maksā tik, cik tas maksā. Vakarā «Panorāmā» vai citā ziņu raidījumā viņa ierauga nu jau arvien biežāk rādītos Āfrikas vai Indijas bērneļus ģindenīšus, un māmiņa jūtas laimīga, celdama galdā kūpošu kartupeļu bļodu vai burkānu ķenci.
Bijušie gulagieši stāsta, kā mūžīgo izsalkumu remdējuši, klāstot cits citam, kādas maltītes baudījuši brīvībā. Nabadzīgie jeb ļaudis «zem iztikas minimuma» ik svētdienu var izgaršot Mārtiņa Rītiņa brīnumgardumus – sākot ar pasaules jūru delikatesēm un beidzot ar pašmāju nēģiem «piperu» mērcē. Tas viss pagaidām bez maksas, kamēr nav ieviesta abonēšanas nauda par televīzijas raidījumu skatīšanos.
Kāpēc gan būtu jāskumst, ka nevar nopirkt nenormāli dārgās grāmatas, ja var baudīt meksikāņu, amerikāņu un citu «āņu» ziepju operas. Turklāt guvums ir nenovērtējams: bez lepnām štātēm, par kādām nabadzīgie var tikai sapņot, var «ierasties» augstdzimušu ģimeņu viesībās, dzert šampanieti, piedalīties nebeidzamu likstu risinājumā, iztēlē pat likties gultā blakus pasakaini bagātam un pasakaini skaistam vīrišķim, kaut arī… kārtējam nelietim.
Nav jāgaužas par to, ka plānā vai gluži tukšā maciņa dēļ nevar aizbraukt uz teātriem, kur turīgie līdzdzīvo visādiem eksperimentiem. Pēc pieciem, sešiem gadiem televīzijā tik un tā parādīs laika pārbaudi izturējušus gabalus, piemēram «Mucenieks un muceniece».
Labākās zāles pret visām kaitēm esot smiekli, bet to avots, kā zināms, ir prieks. Tāpēc priecāsimies par nabaga deputātiem, kuriem beidzot izdevies vismaz sev nodrošināt laimīgas vecumdienas, un par tiem, uz kuru kredītkartēm ne no šā, ne no tā labi tēvoči no pasaku karaļvalstīm ieskaita dolāru tūkstošus. Priecāties par citu laimi – tā ir māksla. To neprot skauģi, bet nabadzības uzturētāji taču tādi nav.
Un galu galā, ja nebūtu nabadzības, vai indiešu bada teorētiķis Amartijs Sens uzdrošinātos pat sapņot par 964 tūkstošiem Amerikas dolāru, ko viņam izmaksās Nobela prēmijā ekonomikā par grāmatu «Nabadzība un bads».
Ierosinu turpmāk 17. oktobrī atzīmēt nevis Nabadzības nīdēšanas dienu, bet gluži vienkārši – Nabadzības dienu. Tie taču būtu svētki vismaz 80 procentiem Latvijas iedzīvotāju, nevis tikai tiem, kuri prot vienīgi nīst un nīdēt.
