Trešdien, 14. jūnijā, pieminot komunistiskā genocīda upurus, Bauskas novadā norisināsies vairāki atceres pasākumi, portālu informēja Bauskas novada domē.

Trešdien pulksten 13 pie piemiņas akmens Vecumnieku dzelzceļa stacijā notiks atceres brīdis, kurā ikviens aicināts atminēties 20. gadsimta 40. gadu deportācijas un pie piemiņas akmens nolikt svecītes un ziedus.

“Melno jūniju” rīt pieminēs arī Bauskā. Pulksten 17:30 pie represēto piemiņas ansambļa Brīvības bulvārī Bauskā sāksies piemiņas brīdis, kurā atcerēsies traģiskos notikumus.

Iecavā visas dienas garumā ikviens aicināts veidot ziedu ceļu uz Brīvības pieminekli.

Bauskas novada domes deputāts un Bauskas muzeja vēstures nodaļas vecākais speciālists Raitis Ābelnieks atzīmēja, ka pirms 82 gadiem notika pirmā lielā Latvijas iedzīvotāju deportācija, kuras sekas joprojām iespaido visu mūsu sabiedrību. “Tā nav tikai latviešu tautas morālā trauma, tās ir reāli izpostītas ģimenes, nogalināti un sakropļoti cilvēki, kā arī tūkstošiem nedzimušu bērnu mūsu tautas ataudzei.

Šī ārkārtīgi ciniskā vardarbība bija pilnīgs šoks miera laikos un civilizētas Latvijas valsts paspārnē uzaugušai paaudzei, kam nebija ne mazākās iespējas tiesiskā ceļā aizstāvēt sevi un tuviniekus. Šajās zvērībās var saskatīt zināmas līdzības ar Krievijas okupantu pastrādātajiem noziegumiem pret civiliedzīvotājiem mūsdienu Ukrainā, vienīgi tolaik par Baltijas valstu iedzīvotāju deportācijām apkārtējā pasaule neko neuzzināja,” norādīja R. Ābelnieks.

Tālāk tekstā publicējam R. Ābelnieka rakstu “Nekas nav aizmirsts un nevar tikt piedots”.

Izsūtīšanas akcija nebija pēkšņs un spontāns okupantu lēmums. Līdzīgi pasākumi visā Padomju Savienības teritorijā notika drīz pēc komunistu nākšanas pie varas. 1941. gada 16. maijā PSRS Iekšlietu tautas komisārs Laurentijs Berija un Valsts drošības tautas komisārs Vjačeslavs Merkulovs Maskavā iesniedza Josifam Staļinam lēmumprojektu “Par pasākumiem Lietuvas, Latvijas un Igaunijas PSR attīrīšanai no pretpadomju, krimināliem un antisociāliem elementiem”. Vislielākā grupa bija “pretpadomju elementi” un viņu ģimenes, par tādiem uzskatīja “kontrrevolucionāro partiju” un sabiedrisko organizāciju biedrus, Latvijas valsts iestāžu augstākos ierēdņus, armijas virsniekus, policistus, aizsargus, fabrikantus, tirgotājus, lielākos zemes īpašniekus un visus pret okupācijas varu naidīgi noskaņotos.

Visiem bija paredzēta mantas konfiskācija un piespiedu nometinājums uz 20 gadiem, bet pieaugušos vīriešus paredzēja atdalīt no ģimenēm un piespriest tiem ieslodzījumu soda nometnēs no pieciem līdz astoņiem gadiem. Vīriešiem tikai pēc piespriestā soda termiņa izciešanas bija paredzēts sākt skaitīt tos 20 gadus piespiedu nometinājumā.

Var secināt, ka okupantu mērķis bija deportēt tos cilvēkus, kuri ar savām zināšanām, prasmēm un ietekmi spētu izrādīt vislielāko pretestību iebrucējiem. Tāpēc starp izsūtītajiem bija ļoti daudz inteliģences pārstāvju. Jau 26. maijā Latvijā bija uzskaitīti 15 tūkstoši «pretpadomju un sociāli svešo elementu», šādus sarakstus veidoja čekisti un vadošie komunisti katrā apriņķa centrā, tostarp arī Bauskā.

Visbiežāk izvesti pagastu vecākie un aizsargu komandieri

Naktī no 13. uz 14. jūniju okupantu izveidotās operatīvās grupas ielauzās sarakstos iekļauto izsūtāmo mājās un dzīvokļos un pavēlēja īsā laika sprīdī sakravāt līdzņemamās mantas un doties tiem līdzi. Lai gan instrukcija paredzēja, ka katra ģimene drīkst līdzi paņemt 100 kilogramus dažādu mantu, tomēr ne visur to ļāva darīt. Turklāt izsūtāmajiem neviens neteica, kurp un uz cik ilgu laiku viņus ved prom, bet tādā steigā un pilnīgā apjukumā daudzi nesaprata, ko vajadzētu ņemt līdzi. Nelaimīgie cilvēki kravas automašīnās un zirgu pajūgos stingrā apsardzībā tika nogādāti dzelzceļa stacijās, kur bija novietoti lopu pārvadāšanai paredzētie vagoni. Pirms iekāpšanas pieaugušie vīrieši tika atdalīti no ģimenēm un ievietoti atsevišķos vagonos. Lai gan tika solīts, ka galapunktā ģimenes tiks apvienotas, tas nenotika.

Kopumā šajā akcijā no Latvijas deportēja vairāk nekā 15 400 iedzīvotājus, no Bauskas apriņķa – 575. No tā laika pašvaldībām visbiežāk tika izvesti pagastu vecākie un aizsargu komandieri kopā ar ģimenēm. Tā tika izsūtīts Bauskas aizsargu nodaļas priekšnieks Paulis Dūmiņš, viņa amata brāļi: Mārtiņš Arvīds Arājs Bruknā, Jānis Vanags Codē, Edvīns Suķis Īslīcē, Pauls Bethers Jaunsaulē, Arnolds Mārtiņš Jansons Misā, Rūdolfs Leitenants Stelpē, Arnolds Ivanovskis Taurkalnē un Jānis Augstkājs Zālītē. Tie bija aizsargu nodaļu vadītāji, kas atradās amatā pirms Latvijas okupācijas, bet starp deportētajiem bija daudzi arī iepriekšējo gadu priekšnieki. No izsūtīšanas izdevās paglābties Iecavas aizsargu nodaļas priekšniekam Pēterim Celmam un Rundāles aizsargu nodaļas priekšniekam Arnoldam Vincim, bet viņu vecāki, sievas un bērni tika izsūtīti.

Saprotams, ka šie vīri vēlāk, kad Sarkanā armija bēga prom no Latvijas, brīvprātīgi iestājās pašaizsardzības vienībās un sadarbojās ar vācu okupantiem, izrēķinoties ar 14. jūnija deportācijās iesaistītajiem padomju okupācijas laika aktīvistiem. PSRS okupanti bija iekustinājuši vardarbības un atriebības lavīnu.

Par deportēto ārkārtīgi smagajiem un necilvēciskajiem apstākļiem lopu vagonos un izsūtījuma vietās ir bijušas daudzas publikācijas. Zināms, ka daudzi nomira, pat nesasniedzot izsūtījuma galamērķi, un tika izmesti no vilciena grāvmalēs. Kopumā ceļā un izsūtījuma vietās neizdzīvoja apmēram 40% no 1941. gadā deportētajiem.

14. jūnijā tika arestēti un deportēti aptuveni 560 latviešu virsnieki, kuri iepriekš bija dienējuši Latvijas armijā, bet pēc okupācijas iekļauti Sarkanajā armijā. Visvairāk šos virsniekus arestēja Litenē, kur tie atradās karaspēka mācību vasaras nometnē. Jau kādu laiciņu pirms tam latviešu karavīriem bija atņemti ieroči un munīcija, bet daži tomēr mēģināja pretoties arestam un tika nošauti turpat uz vietas. Virsniekus no Litenes aiztransportēja uz Gulbenes staciju un no turienes lopu vagonos tālāk uz austrumiem. Daudziem no viņiem tika piespriests un izpildīts nāves sods, bet citi nonāca ārkārtīgi skarbos apstākļos aiz polārā loka Sibīrijas pilsētā Noriļskā, kur lielākā daļa izsūtīto nomira jau pirmajā ziemā. No visiem deportētajiem latviešu virsniekiem vēlāk atgriezties Tēvzemē izdevās tikai aptuveni 20%. Šo skarbo likteni piedzīvoja arī mūsu novadnieks, vēlākais Bauskas Tautas teātra režisors Raimonds Kugrēns, kurš bija uzdienējis līdz virsleitnanta dienesta pakāpei un Litenē tika arestēts.

Aizvesto piemiņai stāda kociņus

Par 14. jūnija deportāciju patieso apmēru Latvijas iedzīvotāji uzzināja tikai vācu okupācijas laikā, kad uz Latvijas Sarkanā Krusta bāzes tika izveidota organizācija «Tautas palīdzība» un tā apkopoja informāciju par aizvestajiem. Sākotnēji vācu okupācijas laika laikrakstos bija ievietoti daudzi sludinājumi, kur tuvinieki meklēja jebkādu informāciju par izsūtītajiem, parādījās ziņas par no ešeloniem izmestajām deportēto atvadu zīmītēm.

1942. gada Meža dienās daudzviet tika iedēstīti kociņi aizvesto piemiņai. Tā Svitenes pamatskolas pagalmā iestādīja ozolu pagasta vecākā Jāņa Sirmbārža piemiņai un trīs liepiņas aizvestajām skolniecēm. Piemiņas kociņi tika iestādīti visu deportēto Svitenes pagasta iedzīvotāju mājvietās. Līdzīgi notika arī citos pagastos. Ceraukstes pagasta Griķu pamatskolas audzēkņi iestādīja liepu gatvi izsūtītā policijas kārtībnieka Ludviga Miglas un viņa ģimenes piemiņai. Iecavā pie pagastnama iestādīja 15 ozolu piemiņas birzi, katram izvestajam pa kociņam. Tāpat notika arī pie Zālītes pagastnama. Arī Vecumniekos pie pagastnama tika iestādīti ozoli deportēto pagasta vecāko Andreja Soduma un Alberta Lejnieka piemiņai, bet Viestura pamatskolas pagalmā turpmāk kuploja ozols Rīgas Centrālcietumā noslepkavotā skolas pārziņa Manfrēda Timmermaņa atcerei. Savukārt pie Vecumnieku sešklasīgās pamatskolas piemiņas liepiņa tika iestādīta skolniecei Mirdzai Terēzei Lejniecei. Vecsaulē 14. jūnijā iesvētīja piemiņas birzi noslepkavoto un aizvesto pagasta iedzīvotāju piemiņai Lauksaimniecības biedrības parkā. Savukārt pie Stelpes pamatskolas kociņi iestādīti skolas pārziņa Andreja Spudiņa un kādas skolnieces piemiņai, bet pie pagastnama – darbveža palīga Baloža piemiņai. Pārējiem izsūtītajiem veltīta birzīte tika iedēstīta pie Stelpes Lauksaimniecības biedrības nama un dzīvesvietās – katram pa ozoliņam. Tāpat arī Rundāles pagastā izvesto iedzīvotāju dzīvesvietās iedēstīja ozolus, liepas un bērzus. Droši vien, ka 1942. gadā iestādītie piemiņas kociņi šur tur zaļo vēl joprojām.

FAKTI

KOPUMĀ 1941. gada 14. jūnija akcijā no Bauskas apriņķa deportēja 575 iedzīvotājus.

TOSTARP no Bauskas pilsētas aizveda 91 baušķenieku, bet no Bauskas pagasta – 15.

CITOS PAGASTOS deportēto iedzīvotāju skaits bija šāds: Bārbelē – 19, Bruknā – 9, Ceraukstē – 13, Codē – 8, Iecavā – 15, Īslīcē – 33, Jaunsaulē – 23, Kurmenē – 28, Mežotnē – 44, Misā – 14, Panemunē – 26, Rundālē – 48, Skaistkalnē – 30, Stelpē – 21, Svitenē – 40, Taurkalnē – 33, Vecsaulē – 33, Vecumniekos – 22 un Zālītē – 12.