Stelpes pagasta «Spudiņos» dzīvo Osvalds Porietis. Latvijas Radiofonā trīsdesmitajos gados viņš strādāja par reportieri, bet vēlāk veica valdības un ārlietu referenta pienākumus.
Stelpes pagasta «Spudiņos» dzīvo Osvalds Porietis. Latvijas Radiofonā trīsdesmitajos gados viņš strādāja par reportieri, bet vēlāk veica valdības un ārlietu referenta pienākumus. Osvalds Porietis 29. decembrī svinēs 88. dzimšanas dienu.
Porieša kungam ir nepabeigta tautsaimnieka izglītība. Pēc kara viņam neļāva turpināt studijas Latvijas Universitātē, jo biogrāfijā bija «melna aste» – dienests leģionā, kam sekoja filtrācijas nometnes un piespiedu darbi Gruzijā. Par nevēlēšanos sadarboties ar padomju represīvajām iestādēm Osvalds Porietis 1951. gadā tika notiesāts un aizsūtīts uz Vorkutu. Latvijā viņš atgriezās 1955. gadā.
– Kā jūs raksturotu žurnālistiku?
– Šo jautājumu vispirms uzdošu jums un tad atbildēšu (to Porieša kungs arī dara un, saņēmis atbildi, turpina). Latvijas Universitātē studēju tautsaimniecību. Mums bija lekcija pie profesora Aizsilnieka. Mēģinājām noskaidrot, kas ir speciālists. Secinājām, ka tas ir cilvēks, kuram ļoti šaurā nozarē ir pamatīgas zināšanas. Tad profesors Aizsilnieks uzrunāja studentus: «Kolēģi, bet tagad pasakiet, kas ir speciālista pretpols!» Es iesaucos: «Žurnālists!» Profesors mani uzslavēja.
– Un tomēr jūs kļuvāt par žurnālistu…
– Mana aktīvā darbība noritēja divos laikmetos – Kārļa Ulmaņa autoritārajā iekārtā un okupācijas gados. 1932. gadā žurnālistikā sāku strādāt kā amatieris, bet no 1935. gada kā profesionālis. Sākumā biju sporta žurnālists, tad strādāju Radiofona informācijas nodaļā par reportieri. Sākot no 1937. gada, man vairs nebija jāvāc informācija no dažādiem resoriem, jo biju kļuvis par «meiteni priekš visiem» – veidoju dažādus raidījumus, tiešraides no notikumu vietām. Saskaitīju, ka togad nepārtrauktā darbā pavadīju 37 svētdienas, gatavojot reportāžas par dziesmu svētkiem, pieminekļu atklāšanām un citām aktualitātēm. 1938. gadā mani paaugstināja amatā un kļuvu par valdības un ārlietu resora referentu. Nācās cieši sadarboties ar prezidentu Kārli Ulmani – pretrunīgu liela mēroga personību, kuras loma vēl nav īsti noskaidrota līdz mūsu dienām.
– Kāda tolaik bija Latvijas Radiofona struktūra un darbības virzieni?
– Mūsu iestāde atradās Krišjāņa Barona ielas sākumā, kanālmalā – galvenā pasta ēkā. Radiofons bija iekārtots ceturtajā un piektajā stāvā. Iestāde atradās Sabiedrisko lietu ministrijas pārziņā. Radiofonu vadīja direktors, viņam bija pakļauta vispārējā nodaļa. Tās vadītājs vienlaikus veica arī sekretāra pienākumus.
Darbojās trīs nodaļas – informācijas, mūzikas un literārā. Manā laikā informācijas nodaļu vadīja Arvīds Klāvsons. Viņu uzskatu par savu skolotāju žurnālistikā. Klāvsons vienlaikus bija arī laikraksta «Rīts» redaktors. Vēlāk trimdā viņš kļuva par latviešu avīzes «Laiks» galveno redaktoru. Nodaļā strādāja divi vecākie informatori un dažādu nozaru reportieri. Vēl bija divas mašīnrakstītājas.
Protams, radio strādāja arī četri diktori. Tolaik viņus sauca par ziņotājiem.
– Vai reportiera darbā, salīdzinot ar mūsdienām, bija lielas atšķirības?
– Tehniskā nodrošinājuma ziņā noteikti, bet citādi ne. Radiožurnālista darbs bija pilnīgi viņa paša ziņā. Radiofonā obligāti vajadzēja ierasties tikai pulksten 11.30 uz redakcijas apspriedēm. Pārējā laikā visi gatavoja reportāžas. Nodaļā strādāja septiņi astoņi reportieri. Mana kolēģe kādu laiku bija Melānija Vanaga. Viņa veica mašīnrakstītājas pienākumus un uz pusslodzi strādāja par reportieri. Arī literatūrzinātnieks Konstantīns Karulis un Jānis Žīgurs (Annas Žīgures tēvs) bijuši mani darbabiedri.
Darbā man ļoti noderēja stenografēšanas prasme. Iemaņas biju apguvis, vēl mācoties otrajā klasē. Arī krievu un vācu valodas labās zināšanas tika novērtētas. Par svešvalodu pārvaldīšanu Radiofona reportieri saņēma piemaksu. Vēlāk, strādājot valdības dienestā, daudz nācās izmantot arī tautsaimniecības zināšanas.
– Pastāstiet, lūdzu, par darbību referenta amatā!
– Attiecīgajā nozarē – valdības darbā un ārlietās – vajadzēja ļoti labi orientēties. Sadarbojos ar prezidenta adjutantu pulkvedi Lūkinu. Viņš bija ļoti inteliģents cilvēks. Braucienos pa Latviju man bieži nācās pavadīt Kārli Ulmani, gatavojot reportāžas. Varu pateikt vie- nu – visiem prezidenta izbraukumiem piemita dziļa jēga, nebija nevienas «tukšas» vizītes. Viņu nekad nepavadīja tādas limuzīnu kavalkādes kā pašlaik ministrus, par prezidentu nemaz nerunājot.
– Varbūt dalīsities atmiņās par kādu epizodi?
– Man ir personisks piedzīvojums, ko uztveru kā lielāko apbalvojumu žurnālistikā pavadītajā laikā. Kārlis Ulmanis devās uz Vidzemi, lai izlemtu, vai Sedā būvēt spēkstaciju un izmantot iegūto kūdru vai tomēr kūdru vest uz Rīgu. Dienas vidū piestājām Strenčos, no kurienes pa valdības tiešo tālruni pārraidīju reportāžu, kas beidzās ar vārdiem: «Pār Sedas tīreli jau klājas vakara migla, kad prezidents izkāpj no auto.» Radiofonā prestiža lieta bija nodot ziņas pēc iespējas ātrāk. Noteiktajā stundā ieradāmies Sedā, un Kārlis Ulmanis ieslēdza radio, lai noklausītos vakara ziņas. Kad mans teksts bija izskanējis, viņš sacīja: «Vai nav skaisti, ka mūsu Radiofons tik operatīvi strādā. Mēs tikko piebraucām, un visa Latvija to uzzināja.»
Aptuveni pēc mēneša saņēmu vēstuli no Prezidenta kancelejas. Žurnālistam Porietim tika izteikts piedāvājums mēnesi pavadīt kādā no Eiropas valstīm. Labprāt būtu devies uz Vāciju profesionālas intereses dēļ, jo tur bija visaugstāk attīstīta radiotehnika, taču saspīlētā politiskā situācija neļāva. Izvēlējos kultūrvēstures studiju braucienu uz Krakovu un Prāgu.
– Nojaušu, ka jūsu karjera žurnālistikā tika pārtraukta ne jau pēc paša gribas…
– Mana pēdējā tikšanās ar Kārli Ulmani bija 1940. gada 14. jūnija naktī, kad prezidents teica uzrunu tautai. Jā, viņš varēja apgalvot «es palieku savā vietā», taču diez vai drīkstēja aicināt latviešus palikt savās vietās. Tik daudzi aizgāja bojā… Paldies Dievam, ka man izdevās savu ģimeni 1944. gadā iesēdināt kuģī un aizsūtīt uz Vāciju. Pēc tam viņi devās trimdā uz Ameriku. Tur joprojām dzīvo mana pirmā sieva, dēls, meita, mazbērni un mazmazbērni. Kad pavadīju savus vistuvākos cilvēkus ceļā, meitai bija trīsarpus gadu. Pēc tam vienīgo reizi Latvijā tikāmies, kad meitai apritēja 51 gads…
