Laikraksta «Bauskas Dzīve» 4. janvāra numurā J. Cihanoviča ir aplūkojusi pēdējā laikā bieži skarto homoseksualitātes problēmu.
Laikraksta «Bauskas Dzīve» 4. janvāra numurā J. Cihanoviča ir aplūkojusi pēdējā laikā bieži skarto homoseksualitātes problēmu. Pats skumjākais, ka, citējot Jēzus vārdus un aicinot saskatīt Dievišķo Garu cilvēkā, tiek pausts viedoklis, kas nekādā gadījumā nav pieņemams kristīgajai mācībai, proti, – homoseksualitāte no grēka, tātad no kaut kā tāda, kas izkropļo cilvēka garu, tiek pārveidota par dabisku nepieciešamību. Tas viss tiek pamatots ar «zinātniski pierādītiem faktiem».
Autore apgalvo, ka vairākums cilvēku esot biseksuāli. Tikai tad jājautā, kur rodas tā sabiedrība, kuras «negatīvie stereotipi un aizspriedumi» ir tik izteikti homofobiski un heteroseksuāli.
Vienīgais izskaidrojums varētu būt tas, ka mūsu sabiedrība tomēr ir pietiekami tradicionāli orientēta, lai tomēr izvēlētos to attiecību formu, kas cilvēkam ir dabiska kopš Radīšanas.
Kopš Freida kunga laikiem ne viens vien ir gribējis cilvēka dvēseli izskaidrot vienīgi ar seksualitāti un sublimāciju. Tādā gadījumā, protams, visas sabiedriskās attiecības pārdēvējot par seksuālajām, var arī jebkuras puslīdz draudzīgas attiecības starp viena dzimuma cilvēkiem nosaukt par homoseksuālām. Taču baidos, ka arī paša Freida un viņa skolēnu sevis un pasaules izzināšana drīzāk gan sākās ar gastronomisku, nevis seksuālu motivāciju. Jau tas vien ir pietiekami, lai šo pārspīlēto raudzīšanos uz cilvēka dzīvi vienīgi caur «seksualitātes brillēm» apšaubītu un neliktu vienlīdzības zīmi starp seksuāliem partneriem un vienkārši draugiem jeb domubiedriem.
Varbūt tā vietā, lai ar divdomīgas terminoloģijas palīdzību, piemēram, darba kolēģus, ko vieno draudzība, padarītu par potenciāliem mīļākajiem, loģiskāk tomēr būtu atzīt, ka vīrietis ir radīts sievietei un sieviete – vīrietim. Homoseksualitāte ir problēma, nevis norma. Svētajos Rakstos tā vienmēr tiek saukta par grēku, līdzīgi kā laulības pārkāpšana, zagšana, melošana, Dieva vārda nelietīga valkāšana vai cilvēka dzīvības atņemšana. Grēks var tikt piedots, bet ne attaisnots. Un Kristus aicinājums «netiesāt, lai netaptu tiesāts» nozīmē nevis attaisnot grēkus, bet cīnīties ar tiem, sākot ar sevi, nevis metot ar akmeni otram cilvēkam.
Arī homoseksualitāte ir grēks, ar kuru jācīnās pašam cilvēkam. Varbūt ir tikai divas lietas, ko līdzcilvēki var darīt: atbalstīt cilvēku šajā cīņā, nevis sniegt viltus mierinājumu, ka «tā ir norma», neradīt apstākļus, kas pamudina uz šo grēku. Tā būtu izvairīšanās no visa, kas varētu tikt uzskatīts par šāda dzīvesveida reklāmu, lai neradītu neveselīgu interesi tajos, kas «aiz labas dzīves nezina, ko darīt». Jārada pēc iespējas normāls mikroklimats ģimenē jeb, pārfrāzējot cienījamo autori, «mīlēt savu bērnu tādu, kāds viņš tiešām ir, pirms viņš vai viņa ir paspējuši sevi sakropļot», lai konflikti ar vecākiem vai emocionālais tukšums neliktu meklēt piepildījumu nedz homoseksualitātē, nedz izlaidībā, nedz alkoholā un narkotikās, vardarbīgā sevis pierādīšanā vai vēl kādā citā grēcīgā un antisociālā darbībā.
J. Cihanoviča pareizi saka – «ikkatrs cilvēks ir vērtība» un tādēļ jo vairāk ir jāsargās tā dvēseli pazudināt. Nav jēgas izdomāt pasauli no jauna. Daudz jēdzīgāk ir palīdzēt dzīvot tajā tādā, kāda tā ir. To nevar izdarīt ar meliem vai puspatiesībām, bet tikai ar godīgumu un iejūtību, vispirms jau attiecībā uz bērniem, ko Dievs mums ir devis.
A. SILIŅŠ Bauskā, vīrs, tēvs un luterāņu mācītājs
