Mārim Čaklajam ir tāds smeldzīgs dzejolis par kanāla gulbjiem, kuriem apgriež spārnus, lai tie neaizlidotu projām uz siltajām zemēm.
Mārim Čaklajam ir tāds smeldzīgs dzejolis par kanāla gulbjiem, kuriem apgriež spārnus, lai tie neaizlidotu projām uz siltajām zemēm. Tas nav salīdzinājums, bet fakts, kas izmantots dzejā. Diemžēl tik daudz lietu valsts politikā visizteiksmīgāk un trāpīgāk raksturo jēdziens «spārnu apgriešana». Jo īpaši tas attiecināms uz lauksaimniecību.
«Bauskas Dzīve» 1998. gada oktobrī rakstīja par neapskaužamo situāciju, kādā no jaunā gada nokļūst pagastu lauksaimniecības organizatori. Reti kurš apstrīd un noliedz šādas štata vienības lietderību, taču rajonu lauksaimniecības departamenti ar šī darba veicējiem līgumus 1999. gadā nav noslēguši. Mūsu novadā organizatori ir tik apzinīgi, ka turpina strādāt, jo saprot – vispirms viņu pūles vajadzīgas lauku ļaudīm. Neviens organizators precīzi nezina, kāda būs viņa darba alga. Visos pagastos, izņemot Rundāli un Bārbeli, vietējās pašvaldības pērn bija atvēlējušas nelielas naudas summas darba samaksai lauksaimniecības organizatoriem. Jādomā, ka tās tiks saglabātas. Rajona Lauksaimniecības departaments, ja nauda būs, slēgs līgumus ar konkrētām personām vai pagastiem par sniegtajiem pakalpojumiem. Līdz valsts budžeta apstiprināšanai var tikai zīlēt, kādas būs finansiālās iespējas.
Lauksaimniecības departamenti rajonos un organizatori pagastos ir valsts interešu realizētāji, taču neskaidrība par viņu statusu ieilgusi jau vairākus mēnešus. Šīs struktūras ir tās, kas uztur tiešo saikni ar zemes kopējiem, kas iegūst informāciju un savukārt to arī sniedz. Ja pieminam kaut vai tikai vienu laikmeta iezīmi – informācijas nozīmi –, tad nepārprotami, ka tas ir svarīgi visā ķēdē – no zemnieka līdz rajonam un tālāk jau valsts mērogā, kas savukārt pretendē būt Eiropas Savienības locekle. Latvija vairākkārt dabūjusi belzienus par kļūdainiem ziņojumiem Eiropas struktūrām. Turklāt ne jau tikai informatīvais aspekts, ko šajā gadījumā akcentēju īpaši, ir nozīmīgs. Vēl taču ir organizatoriskais, izglītojošais darbs.
Valsts budžets tiek veidots un precizēts Ministru kabinetā (MK). Taču MK nav zemkopības ministra, kas plēstos par savu nozari, kas pierādītu vajadzības. Viņa – zemkopības ministra – balss gluži vienkārši nav. Bauskas rajona Lauksaimniecības departamenta direktors Guntis Liepa šādai situācijai rod divus izskaidrojumus: labākajā gadījumā tā ir vienaldzība, sliktākajā – ļaunprātīga attieksme pret Latvijas lauksaimniecību un tajā nodarbinātajiem ļaudīm. Pēc Liepas kunga rīcībā esošās informācijas spriežot, visdīvainākais ir tas, ka neviens valstsvīrs nezina nosaukt valdības deklarācijas lauksaimniecības daļas autoru.
Un tad jau nav jābrīnās, ka Latvijā, kas joprojām tiek uzskatīta par agrāru valsti, tik sarežģīti atrast zemkopības ministru. Tomēr nezinu, labi tas vai slikti, ka laukos dzīvo tie pacietīgākie ļaudis, kuri sen sapratuši, ka no valsts viņi maz ko sagaidīs.
