Pērn oktobrī Valsts prezidents izsludināja likumu par teritorijas attīstības plānošanu.
Pērn oktobrī Valsts prezidents izsludināja likumu par teritorijas attīstības plānošanu. Likumā kā jau likumā ir gudri teikts – teritorijas attīstības plānošanas mērķis ir nodrošināt teritorijas attīstības plānošanas sistēmas izveidošanu, kas veicinātu ilgtspējīgu attīstību valstī, ļautu iekļauties kaimiņvalstu un Eiropas teritorijas attīstības plānošanā, nodrošinātu vides kvalitāti un teritorijas racionālu izmantošanu, garantētu tiesības izmantot un attīstīt nekustamo īpašumu saskaņā ar teritorijas plānojuma nosacījumiem.
Neatkarīgi no likumā izvirzītajiem mērķiem, plānošanas secības un uzdevumiem aktuāls ir jautājums par bērnu, it īpaši lauku reģionos dzīvojošo, tuvākās nākotnes iespējām.
Domas rosināšanai citēšu fragmentu no vēstules, ko gadu mijā saņēmām no kāda pagasta iedzīvotājas.
«Ziemassvētku sarīkojumā pie eglītes pulcējās ceturtās klases audzēkņi. Ar pagasta padomes gādību katrs skolēns saņēma saldumu paciņu. Visas paciņas bija vienādas. Ziemassvētku gaidās svarīgi ir neizjust rūgtumu par savu nabadzību, vismaz reizi gadā justies līdzīgi pārējiem.
Pēc svētku egles visi bērni tika aicināti svētku pusdienās. Vienīgi trīs cilvēkbērni palika klasē. Viņi nebija par decembri samaksājuši pusdiennaudu…
Kur palika labestība? Vai tiešām šiem bērniem nevarēja ziedot tās dažas karotes rosola un pīrādziņu?»
Vēstules rakstītāja, māmiņa vienam no malāpalicējiem, piebilst: «Esmu tāda, kāda esmu – ar visām cilvēciskajām vājībām. Bet vai šajā gadījumā bērnam bija jācieš, jāizjūt sarūgtinājums savu vecāku nabadzības dēļ?» Nav grūti iedomāties malāpalikušo bērnu izjūtas. Vai paši neesam ko līdzīgu kādreiz piedzīvojuši?
Taču runa nav tikai par rosola karoti vai pīrādziņu. Kā bērns, kurš dzimis un aug laukos, spēs iekļauties mūsdienu dzīves apritē? Kādas ir šo bērnu iespējas sevi pilnveidot, attīstīties turpat pagastos? Bērns, kura vecāki nav pietiekami labi situēti, vēlāk skums ne tikai par pīrādziņu.
Apzinoties to, daudzi vecāki, kuri spēj atļauties, kopā ar bērniem laukus pamet vai ir gatavi to darīt pie pirmās izdevības. Un šī tendence ir bīstama, zinot demogrāfiskos rādītājus.
Viss, ko valdība, pašvaldības un visa sabiedrība būs izdarījusi, lai šo tendenci novērstu, nākotnē atmaksāsies desmitkārt un vēl vairāk.
Teritoriju attīstības plānošanā neatsverama ir sabiedrības līdzdalība. Tikai skaļi nosaucot savas vēlmes un sadarbojoties ar vietējām pašvaldībām, mēs varam cerēt uz savu pagastu un ciematu attīstības plānošanas pozitīvu iznākumu – lai lauki neiznīktu.
