Daudzi baušķenieki nemaz neticēs, ka šarmantā un cēlā dāma, Bauskas 1. vidusskolas bibliotekāre, INTA DZELZKALĒJA šodien svin apaļu un nozīmīgu dzīves jubileju. Bet gadiem jau nav nozīmes.
Daudzi baušķenieki nemaz neticēs, ka šarmantā un cēlā dāma, Bauskas 1. vidusskolas bibliotekāre, INTA DZELZKALĒJA šodien svin apaļu un nozīmīgu dzīves jubileju. Bet gadiem jau nav nozīmes. Inta aizvien ir enerģijas un apņēmības pilna vēl daudz padarīt, redzēt un izzināt.
Bērnība smaržo pēc āboliem
Piedzimu, kad tēva mājām pāri gāja fronte. Māte, mani lakatā ietinusi, skrēja uz šķūni, lai glābtos no uzlidojumiem. Pieci pirmie dzīves gadi aizritēja Bruknas pagasta «Gariņos», ko apvij vien laimīgās bērnības atmiņu plīvurs, tēvs, māte, māsas, mazais brālītis un ābolu smarža…
Bet to visu nācās aizmirst uz septiņiem gariem moku, sala, aukstuma un nāves klātesamības gadiem. Tēvs tajā dienā aizgāja no mājām, cerēdams, ka māti ar četriem maziem bērniem jau neizvedīs. Bet tā vara nepazina žēlastības… Mazais brālītis izdzisa lopu vagonā, tēvu valdība «pazaudēja» impērijas plašumos, bet mēs ar māsām un mammu nonācām padomju Sibīrijas ellē.
Pasauli vērtē «sibīriski»
Gada laikā apguvu krievu valodu un sešu gadu vecumā sāku skolas gaitas. Esmu laimīga, ka izdzīvoju un izturēju. Basas kājas, pustukšs vēders, stepe un vilku gaudas tepat, tepat aiz muguras. Barakas, līdz jumtam ieputinātas sniegā, badīgas žurku acis pagaldē un māte, viscaur ar ledu apsalusi, jo viņa strādāja par ūdensnesēju.
Tie ir arī pusaudžu gadi ar spēlēm, laišanās ar slēpēm no māju jumtiem, kāpšana kokos un teiksmainas krievu pasakas.
Sibīrijas laiks veidojis manu pasaules skatījumu, devis rūdījumu dzīvei, arī veselību sagandējis. Vēl joprojām neomulīgi jūtos vilcienos, stacijās, nedrošības izjūta pārņem lielos masu pasākumos, jo mans pirmais, atmiņā visspilgtāk palikušais, «masu pasākums» bija izsūtīto izlaišana stepē savas lietas nokārtot. Plašums, cilvēku pūlis un troksnis…
Mans mīļākais gadalaiks ir agrs pavasaris, kad sniegs kūst un pirmie zaļumi vēl tikai domā par ārā līšanu. Es aizveru acis un redzu sevi skrienam basām kājām pa sniegainiem ciņiem. Drūmos depresiju brīžos eju uz Bauskas bijušo lidlauku. Tur ir tāds plašums, un vēji traucas. Bet lielākais gardums joprojām šķiet saulespuķu eļļā mērcēts baltmaizes «ķieģelītis», apkaisīts ar sāli.
Laimējies ar labiem cilvēkiem
Negribētu teikt, ka atgriešanās un visa turpmākā dzīve Latvijā būtu viegliem ceļiem ritējusi. Bet ap mani vienmēr ir bijuši labi cilvēki un daudz darba. Skolotāja, kura man, 5. klases skolniecei, ieskaidroja, ka burtiem var būt arī garumzīmes, vīrs Juris, kuru sastapu savā pirmajā darbavietā – Sadzīves pakalpojumu kombinātā – un ar kuru laimīgi kopā dzīvojam trīsdesmit sesto laulības gadu. Un galve- nais – man vienmēr ir bijis darbs.
Nu jau 34. gadu strādāju par bibliotekāri Bauskas 1. vidusskolā. Grāmatas – tie ir mani sapņi, izklaide, ilūziju sabrukums, tāli ceļi un romantiski cilvēku likteņi. Ikdienas darbā īstenoju savas rakstura iezīmes: kārtības mīlestību, atbildības izjūtu, patstāvību un pedagoģes intuīciju. Brīvbrīžos laiku un domas piepilda mazdēls Kristaps, teātris un rokdarbi.
Dažbrīd jūtos nogurusi no šī trauksmainā laika, stresa, sarežģītajām cilvēku savstarpējām attiecībām. Neesmu radusi gausties un žēloties, nemēdzu citiem stāstīt par savām sāpēm un rūpestiem. Pasaulē eju ar paceltu galvu un ticību skaistai rītdienai.
