Šogad vēl neviena Latvijas cukurfabrika nav sākusi līgumu oficiālu slēgšanu ar cukur-biešu audzētājiem.
Šogad vēl neviena Latvijas cukurfabrika nav sākusi līgumu oficiālu slēgšanu ar cukur-biešu audzētājiem. Iepriekšējos gados jau februāra pirmajās die-nās tika parakstītas divpusējas vienošanās. No 25. februāra cu-kurbiešu audzētāji varēs braukt uz Jelgavu, kur līdzīgi kā pērn ražas piegādātājus aicinās ieras-ties pēc iepriekš sastādītas reitin-ga tabulas. Priekšrocības saņem tie, kuri audzē cukurbietes lielā-kās platībās. Publiski neviens gan to nav pateicis, bet tādas runas to-mēr virmo, – divas fabrikas – Jel-gava un Liepāja – gaidīja un vē-roja, kas notiks ar Jēkabpili. Arī daudz baušķenieku izprātojušies krustu šķērsu, bet neziņa paliek. Nav drošības par to, vai sēt cukur-bietes un vai rudenī izaudzēto pieņems.
Akciju sabiedrības «Jēkabpils cukurfabrika» padomes priekšsē-dētājs, paju sabiedrības «Līdums» agronomiskā dienesta vadītājs, Leons Kričalo «Bauskas Dzīvi» informē, ka šīs nedēļas beigās pa-redzēta padomes un valdes sēde. Līdz tai būs zināmi fabrikas au-dita rezultāti. Visu izanalizējot un izvērtējot, varētu iegūt priekšsta-tu, cik reālas iespējas ir saglabāt fabriku. Kričalo kungs uzskata, ka bez banku sapratnes un palī-dzības Jēkabpils uzņēmuma pa-stāvēšana nav iespējama.
Esmu uzklausījusi dažādas domas. Vīri, smagi nopūz-damies, teikuši: «Vai vari iedomā-ties, kādu naudu zaudējam, ņem-dami ārā no fabrikas cukuru.» Citi nesaskata Jēkabpils pārstrādes uzņēmuma nākotni. Vēl citi rai-zējas par to, ka tikko sākuši au-dzēt cukurbietes, iegādājušies la-bu tehniku, bet viņiem būs lieg-tas iespējas šo kultūru kopt. Ja pieņem, ka notiks ļaunākais un Jēkabpils cukurfabrika pārtrauks darbu, tad daudzi Bauskas rajona cukurbiešu audzētāji nokļūs ne-apskaužamā situācijā. Lai cik prāvu naudu rekonstrukcijā ie-guldītu Jelgavas cukurfabrika, to-mēr tā nevar jaudu palielināt tik daudz, lai spētu pārstrādāt visas saldās saknes, ko izaudzē mūsu rajonā. Un tā kopš pirmajiem ulmaņlaikiem zināmā formula – saldināt tēju vai kafiju ar trijām karotītēm cukura, berot tasē kat-rai fabrikai pa vienai karotītei, – var pazust nebūtībā.
Pēc informācijas, kas sniegta rajonu lauksaimniecī-bas departamentu direktoriem, pēc SIA «Latvijas cukurs» ziņām un pēc uzņēmuma darbinieku no-skaņojuma, tomēr jaušams, ka Jēkabpils fabrika cīnīsies, lai dar-bu turpinātu. Nav zināms, cik smagi zaudējumi būs šajā cīniņā. Jēkabpilieši, norēķinādamies ar sakņu piegādātājiem cukurā, ir sagrāvuši tirgu, par ko uz viņiem, saprotams, ļaunu prātu tur abas pārējās fabrikas. Bezizejā meklētā izeja it kā ir risinājums, bet gau-žām neizdevīgs.
Taču šī ir tā reize, kad valsts institūcijām un kredītiestādēm vajadzētu novērtēt, kādus zaudē-jumus radīs Jēkabpils cukurfab-rikas bankrots. Tie nebūs tikai lokāli – dažām saimniecībām vai pāris rajoniem, – bet gan valsts mērogā. Turklāt, domājot par tā-lāku nākotni, nekādi nedrīkstētu samazināt ne tikai cukurbiešu, bet arī citu kultūru audzēšanu. Jo vairāk tuvojamies Eiropas Savie-nībai, jo vērienīgākai jābūt saim-niekošanai. Eiropa taču noteiks Latvijas daļu pēc tās lauksaimnie-cības ražošanas apjomiem. Sama-zinājums būs tikai pašiem par sliktu.
