Mūsu novada dižajam dziesminiekam Vilim Plūdonim rīt, 9. martā, aprit 125. dzimšanas diena.
Mūsu novada dižajam dziesminiekam Vilim Plūdonim rīt, 9. martā, aprit 125. dzimšanas diena.
Bērnībā skan dabas balsis
Ar dziļi sirdī iznēsāto dzeju Plūdons apdziedājis Latviju, dzimtās puses upmalu, liepu, mežu, strautu. Līdzīgi Mēmeles straumei tautas atmiņā un likteņgaitās plūst dzejnieka dotie nemirstīgie ceļavārdi mūsu vēstures griežos. Plūdons kļuvis par dzejnieku, kurš uz mūžīgiem laikiem iemantojis nemirstību literatūrā un tautas piemiņā.
Vientuļā lauku mājā Mēmeles krastā Annas un Jāņa Lejenieku ģimenītē piedzima un brāļiem pievienojās mazais Vilītis. Klusajā dabas nostūrī augdams, līdz dvēselītes dziļumiem viņš uztvēra un pārdzīvoja nemitīgo dabas balsi no pavasara līdz pavasarim, klausījās tīrumu, koku, meža, upes brīnumaino valodu, skaņas, dziesmas, sūrmi, kas visā mūžā dzejnieku pavadīja un spilgti izpaudās katrā dzejas rindā. Līdzi skanēja vecmāmiņas tautasdziesmas, pasaku brīnumi, cilvēka godprātības baušļi, tautas skarbās vēstures apjausma.
Kad nomira tēvs, zēna dzīve kļuva vēl skarbāka. Viņš apjauta dzīves grūtības, redzēja, kā māte viena no rīta līdz vakaram visus aprūpēja un tecēja pa pagalmu nenogurusi. To dzejnieks atcerējās visu mūžu, un vēlāk, kad arī māte bija aizgājusi pie veļiem (1895. gadā), žurnālā «Latvijas Jaunatne» 1935. gada 9. numurā publicēja dzejoli «Pie mātes kapa»:
«Pie tava klusā kapa
Jau viršus ziedam redz,
Un daža sausa lapa
Tev dusas vietu sedz.»
Lejenieku zēns uzsāka ceļu plašajā pasaulē, ceļu «Uz saulaino tāli», kā vēlāk raksta poēmā. Dodas uz pirmo skolu Pilsmuižas pagastā. Un atmiņā piemin, kā gājis cauri mežam, pāri pļavām, laužot smilgu biežņā takas. Bet vēlāk – uz Bauskas pilsētas skolu.
Skolotājs jūt dzejnieka garu
Līdz 1895. gadam dzejnieka jaunība saistīta ar Kuldīgas skolotāju semināru. Parādās jaunā dzejnieka pirmās publikācijas. Bet Jelgavā pēc tolaik iecienītā literatūras kritiķa Teodora Zeiferta vērtīgām un labvēlīgām atsauksmēm top pirmais dzejoļu krājums «Pirmie akordi». Teodoram Zeifertam jaunais liriķis pats izsacījās, ka sevī jūt nerimtīgu dzejnieka garu un saprot, ka viņa mūžs būs nešķirams no dzejas pasaules. Šī nojausma spilgti piepildījās. To mēs visi piedzīvojam.
Jaunais skolotājs izmēģina spējas arī prozas lauciņā, un 1898. gadā «Mājas Viesa Mēnešrakstā» publicētas etīdes no zvejnieku dzīves – «Selgā» un «Sunis». Vēlāk top arī citas publikācijas prozā.
Plūdoņa dzejojumi kļūst aizvien plašāki un nozīmīgāki. 1901. gadā top poēma «Atraitnes dēls» – dzejojums, kas nemitīgi mirdzēs latviešu literatūrā – spilgti raksturo latviešu jaunatnes centienus iegūt izglītību, jo pats dzejnieks to bija pieredzējis. Plūdoni saviļņoja tā nerimtīgā paaudze, kas iezvanīja pirmo Tautas atmodas laikmetu Latvijā, un Auseklis kļuva par vadazvaigzni dzejnieka mūžā un viņa lirikas patriotiskajā izpausmē.
Īpatna pasaules uztvere
Pēc skolotāja gaitām Liezerē, Bigauņciemā, Rīgas pilsētas elementārskolā un privātskolās pārējo mūža daļu Plūdons strādāja Rīgas 1. vidusskolā Torņkalnā, kur netālu arī bija dzīvesvieta.
Pieminot dzejnieka Plūdoņa vietu latviešu literatūrā, citēšu Plūdoņa laikabiedra dzejnieka Kārļa Jēkabsona lakonisko vērtējumu «Latvī» pēc Plūdoņa dzejas krājuma «Zeme un zvaigznes» iznākšanas:
«..Viena pati viņa balāde sver vairāk nekā dažam citam vesels dzejoļu krājums…»
Plūdons sastādījis latviešu rakstnieku hrestomātijas, literatūras vēstures grāmatas un citus pedagoģiskus izdevumus.
Dzejniekam nepatika burzma, draugu bari, sabiedriskās aktivitātes. Viņam bija savdabīga un īpatna pasaule. Dzejnieka mūžu aizpildīja un piepildīja darbs, dzeja, ģimene.
Katru brīvlaiku Plūdons devās uz Lejeniekiem, uz savu Mēmeles krastu, Jautro strautu, mežu un saulaino tāli ap tiem. Gan klīda, gan sēdēja savā likteņupes krastā un allaž pierakstīja radušās pārdomas par cilvēka esamību šajā pasaulē. Dziļi pārdzīvodams nolemtības neizbēgamību, savu vēlmi vienmēr palikt dzimtajā pusē, dzejnieks rakstīja:
«..Mēmele, kad mūžs mans būs reiz galā
Un pie tēvu tēviem nāksies iet,
Gribu dusēt tavā krasta malā,
Kur visapkārt priedes sēri dzied.»
Atgriežas dzimtajā pusē
Īsā piemiņas reizē nav iespējams attēlot un aprakstīt visu dzejnieka Viļa Plūdoņa mūža gājumu, viņa nesaraujamo saikni ar dzimto pusi. Še viņš atgriezās arī pēdējā ceļā. Atvadas notika vispirms Rīgā, tad – Bauskas luterāņu baznīcā. Skanēja dievvārdi, mūzika, sēru dziesmas. Atvadās piedalījās arī komponiste Lūcija Garūta. Līdz pašam pēdējam brīdim šajā pasaulē Plūdons nebija šķirams no jaunatnes. Dzejnieku pavadot, goda- sardzē stāvēja seši Bauskas ģimnāzijas audzēkņi. Un tad – tik pazīstamais ceļš uz Lejeniekiem. Vēl viena nakts dzimtajā mājā, un sniegotā 1940. gada 20. janvāra dienā novadnieki aiznesa dzejnieku guldīt Mēmeles krastā – viņa paša iekārtotajos jaunajos kapos – Plūdoņa kapsētā.
Mums palikusi dzejnieka piemiņa, viņa atstātais mantojums latviešu dzejas pūrā. Paaudzes nāk un mainās, bet nav latviešu bērnu, puiku un meitenīšu, kas nezinātu no galvas «Bērni zemenēs», «Zaķīšu pirtiņa», «Rūķīši un Meža vecis». Daudzi no viņiem apciemo Lejeniekus, apskata Zaķīšu pirtiņu, noliek ziedus uz dzejnieka kapa, paņemdami līdzi Dzimtenes mīlestības svētību un izpratni.
