Ārzemju kolēģiem žurnālistiem ir nācies vaicāt, kāpēc pasaules medijos tomēr ir ļoti maz informācijas par Latviju.
Ārzemju kolēģiem žurnālistiem ir nācies vaicāt, kāpēc pasaules medijos tomēr ir ļoti maz informācijas par Latviju. «Tās arī nebūs, kamēr pie jums nenotiks kaut kas ārkārtējs, piemēram, atentāts, plūdi, ugunsgrēki un asinis ielās,» tāda vairākumā gadījumu bijusi atbilde.
Laikam tieši tāpēc pagājušajā nedēļā Latvija kļuva interesanta pasaulei dažu stundu laikā pēc sprādziena Rīgas universālveikalā «Centrs». Pat ziņu jomā diezgan izvēlīgais telekanāls CNN steidzies paziņot, ka vienu no Latvijas lielveikaliem «uzlaiduši gaisā» bandīti un ir ievainotie.
Šodien ir 23. augusts, Molotova-Ribentropa noziedzīgā pakta parakstīšanas gadadiena, kas jau 1939. gadā izšķīra Latvijas tālāko likteni 40. gados. Diena, kas saistās ar smeldzīgi aizkustinošu cilvēku ķēdi «Baltijas ceļā», kura posmi bijām arī mēs daudzi. Bet vai to šodien ārpus Latvijas daudzi atcerēsies?
Priekšstats par mūsu valsti pasaules pilsoņu prātos veidojas no iespaidu mozaīkas. Un tie ir visdažādākie. Piemēram, Eirovīzijas dziesmu šīgada konkursā, kur tik sekmīgi piedalījās grupa «Prāta vētra», īsajā informācijas blokā par Latviju tā tika asociēta ar marinētām sēnēm(!).
Savukārt angļu žurnālistiem no izdevuma «Independent» Latvija palikusi prātā kā valsts, kur ēd siļķes (!?), cep gardas kūkas, ir daudz krodziņu, kur iedzert, padejot un paklausīties mūziku. Iespaidīgas esot kupolveida baznīcas (tātad pareizticīgo?). Vismaz tā viņi esot rakstījuši reportāžā no Rīgas savam izdevumam.
Tostarp Latvijas institūts, kura uzdevums ir valsts tēla veidošana pasaulē, šovasar izdevis krāsainu, 24 lappušu brošūru angļu valodā par latviešu tautastērpiem. Uzsvērts, ka tieši latviešu tautastērps veidojot priekšstatu par Latviju un šī esot pati nepieciešamākā informācija ikvienam.
Tepat, Bauskas rajonā,
šovasar nācās intervēt cienījamu vācu kungu. Pirms došanās uz Latviju viņš apmeklējis pasaules izstādi Hannoverē un speciāli iegriezies arī mūsu valsts paviljonā. Viss viņam paticis, esot gaiši un glīti, vienīgais – lietišķu informāciju, kas vajadzīga uzņēmējam, tur nevarot iegūt. Tāpēc viņš bijis patīkami pārsteigts, ieraugot Rīgu, kas radot turīgas Eiropas pilsētas iespaidu. Daudzi braucot ar tik dārgām mašīnām, kādas pārtikušais vācietis nemaz nevarētu atļauties. Taču, kad viņam ticis izstāstīts, kāda mūsu valstī ir minimālā alga, kādas pensijas saņem vairākums pensionāru, nakts esot pavadīta bez miega, jo neesot izprotams, kā īsti te Latvijā cilvēki dzīvo.
Varbūt tiem, kuri nodarbojas ar Latvijas tēla veidošanu, būtu laiks saprast, ka sēnes, krodziņi un tautastērpi nav aktuālākie mūsu valsts simboli, ko pašlaik piedāvāt pasaulei.
