Gandrīz 17 gadu pēc Latvijas Republikas valstiskās neatkarības proklamēšanas 1935. gada 5. janvārī latviešu valodas tiesības pirmo reizi tiek apstiprinātas ar likumu.
Gandrīz 17 gadu pēc Latvijas Republikas valstiskās neatkarības proklamēšanas 1935. gada 5. janvārī latviešu valodas tiesības pirmo reizi tiek apstiprinātas ar likumu.
Vācu un krievu valodas konkurences fonā
Ceļš līdz stingram valodas likumam Latvijā saistāms ar latviešu sarežģīto sociāllingvistisko vēsturi. Kopš 12. gadsimta nozīmīgās sfērās – valsts pārvaldē, daļēji kultūrā un izglītībā – funkcionē vācu valoda, vēlāk to aizstāj zviedru un poļu valoda. Pēc Ziemeļu kara krievu valodai tiek rezervētas īpašas tiesības. Kopš tā laika latviešu valoda attīstās vācu un krievu valodas konkurences fonā.
19. gadsimta vidū auga doma par nacionālo atbrīvošanos, latviešu tautas un valodas tiesībām, jaunlatviešu cīņa sāka gūt panākumus pret pārvācošanos. Tomēr gadsimta beigās tautas pašcieņa un izglītība cieta no jauna drauda – pārkrievošanās.
Arī pēc Latvijas Republikas proklamēšanas 1918. gada 18. novembrī nedrošajā politiskajā situācijā valdība neskar valodas jautājumus. Taču nevar noliegt, ka Latvijas Republikas neatkarības pasludināšanas brīdis bija pagrieziena punkts mūsu tautas, valsts un valodas likteņgaitā.
Tika pieņemti «Noteikumi par valsts ierēdņu pārbaudīšanu valsts valodas prašanā» (1921. gada 22. novembrī). Arī toreiz (tāpat kā tagad) tas izraisīja minoritāšu protesta vētru un šie konflikti ietekmēja valsts valodas tiesību reglamentēšanu.
Tomēr 1932. gada 18. februārī izdotie «Noteikumi par valsts valodu» bija pamats 1935. gada 5. janvārī pieņemtajam «Likumam par valsts valodu».
Jāatzīmē, ka atbilstoši tolaik spēkā esošajām starptautiskajām tiesību normām tiek nodrošinātas arī minoritāšu valodas tiesības.
Zīmīgi, ka 1935. gada likumā trūkst pantu par valodas aizsardzību, tās zinātniskās izpētes un kopšanas nepieciešamību, pastāvošo valodas normu ievērošanu.
Nedrīkst piekāpties likuma īstenošanā
1989. gadā pilnīgi atšķirīgā etnodemogrāfiskā un politiskā situācijā tika pieņemts Latvijas PSR Valodu likums, 1992. gadā – Latvijas Republikas Valodu likums.
1999. gada 29. decembrī Valsts prezidente V. Vīķe-Freiberga pasludināja Valsts valodas likumu. Taču diskusijas, kuras izraisīja šis «neērtais» dokuments, nerimstas.
Šaubu nav – Valsts valodas likums ir nepieciešams, lai saglabātu, aizsargātu un attīstītu valodu, kā arī dotu garantiju tās brīvai lietošanai jebkurā dzīves jomā. Nedrīkstētu vilcināties vai piekāpties šī likuma īstenošanā. Valoda ir viens no galvenajiem izdzīvošanas un sevis apliecināšanas veidiem, latviešu saudzējama bagātība.
Kāpēc mums vajadzīga brīva Latvija, ja nav brīvas valodas? Nav jau runa tikai par rusifikāciju, arī anglicismi arvien uzstājīgāk ieņem vietu latviešu mutē. Skarba realitāte.
Pietiks locīties visiem vējiem līdzi! Ja paši cīnīsimies, cienīsim savu valodu, arī sevi, tad cittautieši sapratīs un rēķināsies ar mūsu vēlmēm. Atmetīsim nebeidzamos mazvērtības kompleksus, jo latviešu valoda taču ir viena no apmēram septiņiem tūkstošiem valodu pasaulē.
