Īru mākslinieces Bridžitas Flanneri darbu izstāde septembrī būs apskatāma Mārītes Šulces galerijā «Zīme» Uzvaras ielā Bauskā. Augustā Bridžitas Flanneri savdabīgās gleznas bija eksponētas Rīgā, pašlaik ekspozīcija ir Cēsīs.
Īru mākslinieces Bridžitas Flanneri darbu izstāde septembrī būs apskatāma Mārītes Šulces galerijā «Zīme» Uzvaras ielā Bauskā. Augustā Bridžitas Flanneri savdabīgās gleznas bija eksponētas Rīgā, pašlaik ekspozīcija ir Cēsīs. Izstādes Latvijā atbalsta Īrijas Ārlietu departamenta Kultūras attiecību komiteja.
Bridžita Flanneri ir viena no vadošākajām Dienvidīrijas gleznotājām. Viņai ir 41 gads. Māksliniece beigusi Kraufordas Mākslas un dizaina koledžu, no 1995. līdz 1999. gadam vadījusi Īrijas Mākslinieku apvienību. Vairākus gadus viņa ir bijusi slaveno Karlovas mākslas festivālu vizuālās mākslas komitejas dalībniece. Bridžitas Flanneri darbi eksponēti izstādēs arī Vācijā, Beļģijā, Lielbritānijā.
Mākslinieces radošajā dzīvē liela nozīme bijusi Latvijas apmeklējumam. 1995. gadā viņa piedalījusies plenērā Cēsīs. Tur iepazinusi latviešu akvareļglezniecību. Šogad viņa Latviju apmeklējusi otro reizi.
Pirms darbu izstādes Rīgas galerijā «Māksla XO» laikraksts «Neatkarīgā Rīta Avīze» rakstīja, ka jūs pārstāvat liriskā abstrakcionisma virzienu. Savukārt Latvijā šādi nestrādājot neviens mākslinieks.
– Gribu precizēt, ka šis apzīmējums manai daiļradei īsti neatbilst. Neesmu abstrakcioniste, gluži vienkārši darbos es paužu savas izjūtas, abstrahējoties, atbrīvojoties no liekā, lai uzsvērtu galveno. Maniem darbiem piemīt savdabība, ko panāku, līmējot papīru uz papīra, – tas dod faktūrefektu. Latvijā gleznotāji to nedara, viņi gluži vienkārši glezno uz audekla vai papīra un, jāteic – dara to lieliski. Mani sajūsminājušas gan jūsu vecmeistaru gleznas, gan jaunās paaudzes veikums. Tāpēc esmu lepna, ka varēju sagatavot eksponēšanai Latvijā personālizstādi.
Jūs esat atklājusi, ka Latvijas apmeklējums 1995. gadā un piedalīšanās plenērā Cēsīs ir ietekmējis jūsu radošo darbu. Kādā veidā?
– Vispirms gribu teikt, ka Latvija man bija īsts atklājums. Esmu tiešām daudz ceļojusi, bijusi arī Austrālijā, Jaunzēlandē, daudzviet Eiropā. Lielākā daļa mākslinieku saules un gaismas dēļ iemīļojuši dienvidu zemes. Savukārt man tuvāks ir ziemeļu skaistums – klintis, mūžzaļie skujkoku meži, tāds stiprs, sveķu smaržas piesātināts gaiss. Manas gleznas ir kā ceļojuma piezīmes krāsās. Latvijas daba mani pārsteidza un satrieca. Šejienieši, iespējams, pat nepamana, cik patiesi zaļā un ļoti skaistā zemē dzīvo. Tas ir fantastiski, ka viss šeit ir tik dzīvs, elpojošs, vitāls, svaigs. Pēc Latvijā pavadītā laika pamanīju, ka manā glezniecībā parādījušās divas spilgtas krāsas – zaļā un sarkanā, kas agrāk maniem darbiem nebija raksturīgas.
Zaļā krāsa varētu būt Latvijas dabai tuva. Bet sarkanā – šķiet, politisku atmiņu dēļ daudziem šejienes iedzīvotājiem ir sava veida alerģija pret šo krāsu, sarkanām neļķēm, karogiem…
– Man svarīgākās ir noskaņas, emociju plūsma. Zaļo krāsu tiešām izjūtu caur koku lapotnes zaļumu, zāles stiebru sulīgumu, labības lauku spēku. Savukārt sarkanajai krāsai manā glezniecībā nav nekāda sakara ar Latvijas valsts politisko vēsturi. Man grūti to izskaidrot, bet, sastopoties ar šejienes cilvēkiem, esmu sajutusi gluži fiziski siltumu no viņiem plūstam. Ar sarkanīgiem toņiem izsaku šeit sastapto cilvēku sirsnību, izpalīdzību, atvērtību, labestību, kaut arī esmu sapratusi, ka nemaz tik labi šeit visiem neklājas.
Jūs esat iepazinusies arī ar Latvijas māksliniekiem, viņu darbiem.
– Jau pieminētajā starptautiskajā akvarelistu plenērā, kas 1995. gadā notika Cēsīs, darbojās mākslinieki no astoņām Eiropas valstīm. Man bija iespēja personīgi iepazīt Latvijas akvarelistus, strādāt kopā ar Lailu Balodi, Mārīti Šulci. Pēc tam palīdzēju šeit noorganizēt īru mākslinieku darbu izstādi un popularizēju Latvijas mākslu Īrijā. 1996. gadā pēc Cēsu starptautiskā akvarelistu plenēra parauga notika pirmais starptautiskais Ziemeļīrijas akvarelistu simpozijs. Tajā piedalījās arī mākslinieki no Baltijas valstīm. Šie radošie sakari un draudzība turpinās, tāpēc arī esmu šeit kopā ar saviem darbiem.
Kas jūs iedvesmo darbam?
– Tā ir dabas ainava – īpaši jūra, krasts, klintis, akmeņi, kalni, gaismas un ēnas radīti kontrasti, noskaņas. Lietoju ak- rila krāsas un papīru. Man ļoti svarīga ir mūzika, kad strādāju, tai jāskan. Gleznojot Jana Sibēliusa mājas apkārtnē, klausījos tieši viņa skaņdarbus. Iedvesmo arī Gustava Mālera sacerējumi, Sergeja Rahmaņinova mūzika, Antons Brukners. Rakstu arī dienasgrāmatu, kurā vārdos izsaku savas izjūtas. Tādas ir arī manas gleznas, izjūtas krāsās un noskaņās, mirkļu un atmiņu valoda.
Jūs pašlaik esat sievietes skaistākajā vecumā, kad iegūta izglītība, izveidota ģimene, piedzimuši bērni. Kā jūtaties?
– Lieliski, stabili, mierīgi. To sakot, mazliet jāpasmaida pašai par sevi, jo esmu kļuvusi tāda diezgan mollīga. Taču mani tas nepavisam nenomāc. Jaunībā biju tieva kā skals un enerģiju izvirdu uz visām pusēm – gluži kā vulkāns. Visur man gribējās nokļūt, visu uzzināt un visā piedalīties. Kopš esmu precējusies un piedzimuši mani bērni – viņiem ir deviņi, seši un četri gadi –, dzīve ir kardināli mainījusies. Tagad es zinu, kas man un vīram ir galvenais – izaudzināt bērnus par labiem Īrijas pilsoņiem. Man no sirds žēl, ka daudzām mātēm Latvijā šo mērķi aizēno ikdienas rūpes – kā pabarot, apaut, izskolot bērnus. Es to varēšu veikt bez mokošas cīņas, jo jūtams arī valsts atbalsts ģimenēm.
Vai ekonomiskā situācija Īrijā ir tik laba?
– Pēdējos gados tā tiešām ir uzlabojusies. Katrs jau varētu vēlēties dzīvot labāk, bet mūsu ģimenei nav tā, ka jāprāto, kā nopirkt maizi. Cilvēki mūsu valstī sākuši iegādāties mākslas darbus. Tas liecina, ka viņiem parādījusies brīva nauda, ko ieguldīt šādam nolūkam. Mans vīrs ir tēlnieks, viņš strādā arī ar invalīdiem, nodarbības ar materiāliem palīdz attīstīt pirkstu, muskuļu grupu kustības.
Jūs abi esat mākslinieki, vai spējat ar to nodrošināt ģimeni?
– Nedzīvojam tikai no mākslas vien. Es lasu lekcijas Īrijas un Somijas mākslas augstskolās, starptautiskos simpozijos. Strādāju arī par tulku, zinu ne tikai īru un angļu valodu (tās ir divas atšķirīgas), arī portugāļu, spāņu valodu.
Reizēm izmantojam arī to, ko pie jums sauc par barteri. Biju nolūkojusi automašīnu, kādu vēlētos pirkt. Savukārt sieviete, kurai tā piederēja, ļoti vēlējās iegūt savā īpašumā manu gleznu. Mēs vienojāmies, un abas esam apmierinātas.
Ko esat redzējusi Bauskā?
– Man atlika tikai pieņemt Šulcu ģimenes viesmīlību. Uzzināju, ka Mārīte Šulce vada Mākslas skolu Bauskā. Žēl, ka ir brīvlaiks, esmu redzējusi tikai bukletu, kurā ir šīs skolas dažu audzēkņu darbi.
Uz Bausku kopā ar akvarelisti Lailu Balodi no Rīgas braucām ar parasto autobusu, pa logu redzēju apstrādātus laukus, šeit ir daudz zemnieku. Bijām Rundāles pilī. Aplūkoju Bauskā mazo, mājīgo galeriju, kurā būs mana izstāde. Diemžēl visas 20 gleznas, kas ir atvestas uz Latviju, šajā telpā izlikt nevarēs – par maz vietas. Bet tas ir interesanti, ka māksliniekam radusies iespēja savā privātmājā iekārtot šādu galeriju. Ar satraukumu Īrijā gaidīšu ziņas no Bauskas, vai pilsētiņas iedzīvotāji nāks uz izstādi.
