Manu jaunības gadu pilsēta uzplaiksnīja atmiņā, kad lasīju «Bauskas Dzīvē» par kādas partijas aicinājumu ļaudīm kopā nākt un pēc parunāšanās kinofilmu bez maksas Bauskas kinoteātrī skatīt.
Manu jaunības gadu pilsēta uzplaiksnīja atmiņā, kad lasīju «Bauskas Dzīvē» par kādas partijas aicinājumu ļaudīm kopā nākt un pēc parunāšanās kinofilmu bez maksas Bauskas kinoteātrī skatīt.
Tas man asociējās ar notikumiem Vorkutas nometnē 20. gadsimta 50. gados, kad KVČ (kuļturno vospitateļnaja častj) priekšnieks, gandrīz vai katrā teikumā lietojot piebil- di – partija un valdība –, aicināja uz sapulci politieslodzītos ideoloģiskajai pāraudzināšanai. Lai būtu kaut cik atsaucības no badā un smagā darbā gurušām miesām, šajā pasākumā tika iekļauta filma bez maksas.
Priekšnieks kaut ko gvelza, bet mēs, fiziski atpūšoties, gaidījām filmu «Ivans Brovkins dodas uz neskartajām zemēm». Taču kaut kas dvēseles veldzēšanai. Maskavas radio vietējā reproduktorā, kas pulksten sešos sākās ar dziesmu «Par brīvu un varenu republiksaimi», bija pliekans.
Atliek piebilst, ka bez maksas bija ne tikai kino, bet arī visi komunālie pakalpojumi, tostarp bruņota apsardze. Nosacīti bez maksas, jo pretī kaut ko tomēr vajadzēja dot. Tas bija velnišķīgs darbs 300 metru zem zemes ogļu šahtās, 45 grādu slīpos un 0,70 – 1,20 metru biezos plastos? Tātad guļus vai uz ceļiem, un vietām arī ūdens uz galvas tecēja.
Bet kompensāciju tomēr tagad neprasām, jo ej nu sazini, kurš kuram parādā ir palicis.
Un vai mūsu Bauskā 11. martā kaut kas pretī nebūs jādod par šo brīvo kino? Bez šaubām, nesalīdzināmi maigāk.
Piecdesmito gadu vorkutietis
